nejauši uzgāju kādā ļautiņa dienasgrāmatā [virtuālajā]
Ceļa malā stāvēja nokaltuša koka stumbrs. Naktī tam garām gāja zaglis un nobijās: viņš nodomāja, ka tur stāv policists,kas viņu gaida. Garām gāja iemīlējies jaunietis un viņa sirds priecīgi iepukstējās: viņš domāja, ka tā ir viņa mīļotā. Bērns, kuru nobiedējušas briesmīgas pasakas, sāka raudāt: viņš nodomāja, ka tas ir spoks. Taču visos gadījumos koks bija tikai koks. Mēs redzam pasauli tādu, kādi esam paši.
Tas ir tas, ko gribēju patiekt, bet nekādi nesanāca.
Bet nu es varu iet gulēt .. ar piepildījumu.