Paklau, tu neesi vienīgais, kam reizēm uzmācās šīs sajūtas. Arī man tādas reizēm pielien, bet neraugoties uz to, es negribu sākt čīksēt, jo to darot es ieborēju sev, ka neesmu nekas, bet es taču esmu k-kas. Un par piepildījumu - tu laikam iedomājies, ka piepildījumu varēsi rast tikai mīlestībā. Bet vispār piepildījumu var rast it visā - draugos, vientulībā, mūzikā, dabā utt. Ir taču milijoniekm iespēju, kas liktu tev pasmaidīt. Nu beidz mocīt sevi un citus - tas nav uz labu. Šitā daroties tiešām var nebeigties labi. Tu domā, ka arī man nepaliek skumji? Tu domā, ka es vienmēr esmu tik priecīga un smaidīga? Nē, jo arī es esmu cilvēks. Bet ir jātiek pāri. Nav jākaunās no tā, ka tu pakrīti, bet ir jākaunās no tā, ka tu nespēj celties un iet tālāk.

Un es tagad negribu teikt standartfrāzes - "Turies" vai "Viss būs ok", jo tu pats ļoti labi apzinies, ka ok būs tikai tad, kad tu varēsi pieņemt visu šito padarīšanu un vienreiz sākt pa īstam dzīvot. Ja tu to apzinies, tad tiešām - viss būs ok, jo visi, pilnīgi visi ir pelnījuši būt laimīgi, neraugoties uz to, ko ir sadarījuši vai gluži otrādi - nedarījuši.