Nez, patiesībā nebūtu par ko sūdzēties. Viņš ir uzmanīgs pret mani. Rūpējas. Pat par spīti tam, ka vienu vakaru nākamajā rītā izdomāja nebraukt ar auto, no rīta, lai es nenokavētu darbu brauca ar auto. Kad iznācu no slimnīcas uzdāvināja skaistu sarkanu rozi, pēc pusgada ejot uz veikalu atnesa dzeltenu rozi. Tagad lasu Lorensa "Dēli un mīļākie", saprotu, ka viņš būdams prāta cuilvēks, nav no tiem, kas izrādasavas jūtas sievietei saprotamā valodā. Viņam vieglāk ir neizrādīt neko. Arī audzināšana tur devusi savu un ģimenes savstarpējās attiecības. Bet es taču nevaru iemācīt paust viņam jūtas. Ja godīgi, tad ar maigumu un mīlestību ko viņam sniedzu esmu atrāvusi vaļā kkādas stīgas. Viņš ir mīlīgāks un uzmanīgāks. Nekaunas pienākt uz sabužināt mani un tamlīdzīgi.