|
[10 Dec 2006|11:08pm] |
|
"Mana meitene", cik vienkārši vārdi, bet, cik daudz tie nozīmē man.
|
|
|
[10 Dec 2006|11:13pm] |
Mājās atkal iestājies miers. Uz, cik ilgu laiku? Viņš 18. decembrī brauc uz Vāciju - esot komandējums. Nevaru noliegt esmu aizdomīgi greizsirdīga, jo nezinu ar ko. Kādas viņam attiecības ar tām kundzītēm. Vēlāk būšot jābraukā uz ārpilsētu komandējumā un atkal mani nomāks šie jautājumi. Nez, greizsirdība nav nekas labs. Tas visticamāk no nepārliecinātības mūsos.
Kaut gan vismaz pēc daktera viņš teica, ka esot ārstam teicis - viena partnere.
|
|
|
[10 Dec 2006|11:19pm] |
|
Nez, patiesībā nebūtu par ko sūdzēties. Viņš ir uzmanīgs pret mani. Rūpējas. Pat par spīti tam, ka vienu vakaru nākamajā rītā izdomāja nebraukt ar auto, no rīta, lai es nenokavētu darbu brauca ar auto. Kad iznācu no slimnīcas uzdāvināja skaistu sarkanu rozi, pēc pusgada ejot uz veikalu atnesa dzeltenu rozi. Tagad lasu Lorensa "Dēli un mīļākie", saprotu, ka viņš būdams prāta cuilvēks, nav no tiem, kas izrādasavas jūtas sievietei saprotamā valodā. Viņam vieglāk ir neizrādīt neko. Arī audzināšana tur devusi savu un ģimenes savstarpējās attiecības. Bet es taču nevaru iemācīt paust viņam jūtas. Ja godīgi, tad ar maigumu un mīlestību ko viņam sniedzu esmu atrāvusi vaļā kkādas stīgas. Viņš ir mīlīgāks un uzmanīgāks. Nekaunas pienākt uz sabužināt mani un tamlīdzīgi.
|
|
|
[10 Dec 2006|11:25pm] |
|
Rīt atkal jaunais darbs aģentūrā. Otrā nedēļa sāksies. Man iet grūti, jo nespēju apgūt viņu rakstības stilu. Viss tik jauns un savādāks.
|
|