Es gribēju, ko ļoti ierakstīt, nu tāda bija mana sākontnējā iedoma. Apsēdos un aizmirsu, ko vēlējos rakstīt.
Nu īstenībā vasaras ļoti sāp. Patiešām.
Sāp arī dumjie cilvēki ar saviem skatieniem.
Un sāpīgi ir sēdēt pie jūras vienai.
Protams, patīk kur aizbraukt uz no visiem atslēgties.
Laikam nav vairs labi, kad tu sāc domāt, ka viena vilciena puse sāk braukt ātrāk par otru.
Patīkami bija šodienas cilvēki. Pat tas zēns, zilajās biksēs un ar dīvaino mūziku, kura iekustināja mūsu prātus nesaprotamām un klusām domām.
Vagonā bija tik daudz skumju cilvēku. Asaras. Skumji skatieni. Un šis bezgalīgais klusums, kad vilciena trokšņi tik uzdzina ritmu zilajās biksēs sēdošā zēna skaļajai mūzikai.
Skumjie cilvēki turpinājas arī man izkāpjot. Nāk pretī vieni vienīgi cilvēki ar asarām acīs. Nevienam nav miera.
Es varētu tagad aiziet gulēt un nepamosties. Es varētu ieiet jūrā un no tās neiznākt. Es varētu iet pār ielu, bet galā nenonākt.
Tik daudz, ko varētu, bet negribās neko.
><><><><><><><><><><><><><><><><><><><>.



vismaz es netraucēju nevienam dzīvot.