“Izplatīts arguments, kas skaidro kāpēc transdženderisms atšķiras no transrasiālisma ir tāds, ka rasu nevienlīdzība akumulējas vairākās paaudzēs, taču dzimumu nevienlīdzība ne. Tā tas ir. Dzimumu nevienlīdzība akumulējas dzīves ciklos. Tas padara neidentificēšanos ar vecākām sievietēm par sava veida loteriju. Tu domā, ka varēsi ātri tikt iekšā un atteikties no sevis mantošanas.

Kad jaunākas sievietes nesazīmē kopējo pavedienu, kas vērpjas caur paaudzēm – jo viņām ir pateikts, ka tas ir ‘esenciālistiski’ – tas viegli dod labumu cilvēku grupai, kura nevēlas, lai dzimumu nevienlīdzība tiktu saprasta kā kumulatīvs process. Ir prāvs skaits vīriešu - daudzi no viņiem sauc sevi par feministiem, kuri ir vairāk kā dedzīgi atbalstīt jaunas sievietes viņu centienos saraut saites ar pusmūža vecenēm. Entuziasms ar kādu šie vīrieši nosoda ‘bioloģisko esenciālismu’ ir vērā ņemams. Vienkārši par to, ka mēs runājam par saviem ķermeņiem, mūs var apvainot nežēlībā, atstumšanā, koloniālismā, tradicionālismā, rasismā, mizogīnijā un tajā, ka mūsu tektais ir radniecīgs ‘diskusijām par sievietēm, gejiem un melnādainajiem 20. gadsimta 50. gadu žurnālos’. Tā nav pusmūža sieviešu vaina, ka mēs nedzīvojam ‘pasaulē, kurā mums katram pieder autonomija veidot pašiem savus ķermeņus’, taču līdzīgi kā mēs esam vainotas par nokaltušu labību, sarūgušu pienu un padzītas no Paradīzes, tāpat mūs vaino arī tagad. Ir kaut kas komisks tajā kā dzimuma svarīguma noliegums apvienojas ar riebumu pret sievietēm punktā, kurā bioloģija demonstrē, ka viņas vairs neietilpst ‘drāžama’ un ‘reproduktīvi noderīga’ kategorijās. Vīrieši, kuri negrib lai tu dalies ar savām zināšanām par dzimuma dzīves cikla politiku, ir hiperzinoši par sieviešu dzīves bioloģiskajiem posmiem, neatkarīgi no tā vai viņi balsta savu ideoloģisko pamatu reliģijā vai postmodernajā teorijā. Taču promlēma ir tāda, ka to nedara tikai vīrieši. Ir sievietes, kas viņiem uzgavilē. Man šķiet, ka arī es būtu bijusi starp viņām.

Iemiesoti dzīves posmi ir vienīgais, kas ikvienam no mums pieder; tas ir tas, ko nozīme būt personai. Lingvistiska un politiska sievietes ķermeņa noraidīšana ir arī sieviešu kulturālās, ekonomiskās, rasu u.c. vēstures noraidīšana. Tā liedz sievietēm atpazīt starp mums esošās atšķirības tieši tādēļ, ka mums tiek liegts identificēt to vienu, kas mūs vieno. Tā saka ‘nav nekā – pilnīgi nekā – kas jums ir kopīgs.’ Nekāda iemesla pagātnes iznīcināšanai, nekādas jēgas kāpēc tu tagad atrodies tieši šeit, un pavisam noteikti nekādas saistības ar vecākām sievietēm, kuras nav un nekad nevar būt tava nākotne.

Zinot tikai to, kas es negribēju būt, es kādreiz domāju, ka varu rediģēt savu stāstu pirms tas ticis uzrakstīts, veidojot to tā, lai iznākumā nebūtu zaudējuma, pārtrūkšanas un bēdu. Es negribēju ķermeņa stāstu, jo, esot sievietei, tas man šķita kā žanrs, kurā es galu galā spēlēšu zaudētāju. Ir briesmīgi dzīvot tā, ka katra sajūta tev atgādina par slazdu, kuru tu esi izgatavojusi pati no sevis. Es vēlējos būt ‘tīrs prāts, staigājošas smadzenes’, bet ironiskā kārtā tā nav atteikšanās no miesas, kas tev ļauj turp nokļūt. Patlaban es esmu prāts/smadzenes tieši tikpat, cik jebkad agrāk, ne tajā ziņā, ka es būtu izbadējies ģēnijs, bet tajā, ka manas ‘tīrākās’ domas rodas no mana ķermeņa stāsta sapiņkerētajiem diegiem. Tas viss ir viens, taču tā, kas nevar tikt galā ar miesu, laiku, mantojumu un tāpēc to visu atšķeļ, ir trūcīga doma un ierobežota vīzija.”

Tas ir fragments no Viktorijas Smitas grāmatas “Hags”. Viņa grāmatu velta galvenokārt X paaudzes sievietēm (1965. - 1980.), taču, manuprāt, paaudžu piederība nepavisam nav obligtāta – X paaudzei pieder mana mamma, taču es lasu ar aizrautību.