oh nu come on. cilvēks taču pēc definīcijas nevar precīzi paredzēt, kas patiks, kas nepatiks, vai precīzi aprakstīt, ko tieši darīs un kā tas būs.

T.i., ja es piedāvāju bērnam viņu apskaut, bērns piekrīt, bet tad izrādās, ka man ir pārāk aukstas rokas un bērnam tas nepatīk, tad normāla rīcība ir gan tas, ka bērns pasaka "beidz, tev ir aukstas rokas" un es attiecīgi saku "ai, piedod" un beidzu apskaut, nevis paziņoju, ka "nevajadzēja piekrist, ja negribēji"
Un, ja arī bērns nepasaka "beidz, tev ir aukstas rokas", ir pilnīgi normāli, sajūtot temperatūras atšķirību vai bērna saraušanos, pārtraukt apskāvienu un pajautāt "vai tev netraucē, ka man ir tik aukstas rokas"
Un, ja tas bērns ir mans bērns un attiecīgi es jūtos tiesīga viņu audzināt, es varu šajā gadījumā piebilst "varēji taču pateikt, ka traucē"
Jo konsents ir process, nevis jā/nē

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk, te mēs saprotamies.

Cilvēks atbild par to, ko var kontrolēt. Un ir forši, ja otrs spēj spontāni reaģēt uz nepatīkamo, lai gan sagaidāms bijis kas patīkams. Un ir forši, ja ir saruna, kuras pamatā ir patiesa interese gan par savām, gan otra vajadzībām. Šīs sarunas mūsu sabiedrībā tiešām ir par maz.

My point was, nepatīkami cilvēki bez empātijas būs vienmēr (un nevis kā norma, bet izņēmums), man nav empīrisku datu par pretējo. Tas, ko varam darīt: zināt, ka tā ir, ka var nākties ar viņiem saskarties un zināt, kā attiecīgi reaģēt, nevis gaidīt, līdz viņi brīnumainā kārtā mainīsies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet ir cilvēki, kas brīnumainā kārtā mainās
un ir normāli, ka cilvēks saprot konsentu tikai pēc tam, kad doma par šo lietu eksistē publiskā telpā, nevis katra paša privātajā skabūzītī

Teiksim, es esmu pietiekami veca, lai tad, kad man sākās seksuālas attiecības, šī konsenta lieta nebūtu tipiska
Un tad es kādā brīdī sāku jautāt konsentu par to, ko daru, kad un kā, un pārsteigta konstatēju, ka ļoti daudzas lietas, kas man šķita pilnīgi normālas un "protams, ka viņi to grib un viņiem tas patīk" patiesībā "viņiem" ne vienmēr patīk un ir gribētas, kur nu vēl spontāni (un trauslā maskulinitāte un/vai pārprasta pienākuma apziņa ne vienmēr ļauj pateikt "eu, draudziņ, varbūt šodien/šādi ne", tādēļ pajautāt ir vērts)

so, jā, es "brīnumainā kārtā" mainījos pēc tam, kad uzzināju, ka hey, šī ir vajadzīga un svarīga lieta un hey, tā attiecas uz visiem dzimumiem. un man nešķiet, ka tas būtu kaut kā baigi unikāli vai tamlīdzīgi; tā taču tie sociālie procesi strādā kopumā. un, loģiski, ka visur ir galējās-neveselīgās variācijas, bet ja mēs paskatāmies galējās-neveselīgās variācijas, tad hiperkonsenta galējā forma ir "patiešām pajautāt par katru kustību", kas ir neveikli, bet nekaitīgi, kamēr radikāla "konsents ir sisīšiem" pieeja ir de facto izvarošana

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mainās tie, kuriem viņu stulbā rīcība arī reāli rada problēmu. Priekš tiem, kuri mēģina dabūt "nesankcionētu" kontaktu, acu atvērējs varētu būt robežas novilkšana. T.i., vai nu sāc uzvesties kā cilvēks, vai arī mēs nevaram komunicēt vispār un varbūt nākamreiz citai meitenei vispirms paprasi. Bet ja pirmā, otrā un trešā meitene (savu iemeslu dēļ) neko nesaka, tad var jau likties, ka arī ceturtajai viss būs okej.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

...kamdēļ "konsents ir pašsaprotama un vispārīgi pieprasīta lieta, par ko neviens nebrīnās un nedramatizē" ir veselīgi sabiedrībai kopumā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liekas, jūs mazliet pārspīlējat. Latviešu sabiedrība jau kādu laiciņu ir izaugusi no līgavu zagļu mentalitātes un jaunākā paaudze kopumā diezgan neveikli, bet tāpat par fizisku kontaktu mēģina sarunāties. Tas, ko jums nedaudz pārmet, ir mēģinājumi par nevēlamu padarīt jebkādu spontanitāti un neverbālu kontaktu. Es piekrītu sākotnējā ieraksta autorei/-am, ka nav īpaši forši, satiekot cilvēku, iedomāties pilnīgi visu to ļaunāko. Vairumam nav nodoma citus kaut kā pakļaut un uz pleca uzlikta roka ir tikai uz pleca uzlikta roka, nevis patriarhijas nospiedošā ķetna. To var vienkārši novākt.

(Reply to this) (Parent)