Bet ir cilvēki, kas brīnumainā kārtā mainās
un ir normāli, ka cilvēks saprot konsentu tikai pēc tam, kad doma par šo lietu eksistē publiskā telpā, nevis katra paša privātajā skabūzītī

Teiksim, es esmu pietiekami veca, lai tad, kad man sākās seksuālas attiecības, šī konsenta lieta nebūtu tipiska
Un tad es kādā brīdī sāku jautāt konsentu par to, ko daru, kad un kā, un pārsteigta konstatēju, ka ļoti daudzas lietas, kas man šķita pilnīgi normālas un "protams, ka viņi to grib un viņiem tas patīk" patiesībā "viņiem" ne vienmēr patīk un ir gribētas, kur nu vēl spontāni (un trauslā maskulinitāte un/vai pārprasta pienākuma apziņa ne vienmēr ļauj pateikt "eu, draudziņ, varbūt šodien/šādi ne", tādēļ pajautāt ir vērts)

so, jā, es "brīnumainā kārtā" mainījos pēc tam, kad uzzināju, ka hey, šī ir vajadzīga un svarīga lieta un hey, tā attiecas uz visiem dzimumiem. un man nešķiet, ka tas būtu kaut kā baigi unikāli vai tamlīdzīgi; tā taču tie sociālie procesi strādā kopumā. un, loģiski, ka visur ir galējās-neveselīgās variācijas, bet ja mēs paskatāmies galējās-neveselīgās variācijas, tad hiperkonsenta galējā forma ir "patiešām pajautāt par katru kustību", kas ir neveikli, bet nekaitīgi, kamēr radikāla "konsents ir sisīšiem" pieeja ir de facto izvarošana