"Svarīgāk par to, lai saprastu, kas patiesībā notiek, ir bijis sniegt pareizo atbildi. Vardarbības gadījumā šī pareizā atbilde ir, ka vardarbībai nav nekāda sakara ar cilvēka dabu, ka tā ir patoloģija, kura mums ir ļaunprātīgi uzspiesta no ārpuses. Vardarbīgu uzvedību iemāca kultūra vai arī tā ir kā infekcijas slimība.

Apgalvojums “vardarbība ir mācīta uzvedība” ir mantra ko atkārto pareizi-domājošie cilvēki, lai demonstrētu, ka viņi uzskata, ka vardarbību ir jāsamazina. Tas nav balstīts nevienā ticamā pētījumā. Skumjā patiesība ir tāda, ka, neskatoties uz atkal un atkal atkārtoto pārliecību, ka “mēs zinām apstākļus, kuri rada vardarbību” mums par to knapi ir kāda nojausma. Lielās svārstības vardarbības rādītājos – augšā 1960. gados un vēlīnajos 1980. gados, lejā 1990. gados [runa par ASV] – nepadodas vienkāršiem skaidrojumiem. Parastie ‘aizdomās turamie’ vardarbības izprašanā ir vai nu pilnīgi nepierādīti vai arī reizēm apzināti nepatiesi. [..]

Agresīviem vecākiem bieži ir agresīvi bērni, bet cilvēki, kuri secina, ka agresija ir iemācīta no vecākiem “vardarbības ciklā” nekad neapsver iespējamību, ka vardarbīgas tendences tikpat labi var būt kā mantotas, tā iemācītas. Ja vien, pētot adoptētos bērnus, tiek parādīts, ka šie bērni vairāk rīkojas kā viņu audžvecāki, nevis bioloģiskie, vardarbības cikli neko nepierāda. Līdzīgi arī psihologi, kuri norāda, ka vīrieši pastrādā vairāk noziegumus, nekā sievietes un tajā vaino maskulinitātes kultūru, valkā intelektuālās aizsargbrilles, kuras viņiem neļauj pamanīt, ka atšķiras gan sieviešu un vīriešu bioloģija, gan sociālās lomas. [..]

Teorijas, kas skaidro vardarbību ar tīru vides ietekmi ietilpst ticības lauciņā, jo tās iemieso balto lapu (cilvēks ir tikai audzināšanas un pieredžu ‘produkts’) un cēlo mežoni (cilvēks savā būtībā ir labs, kamēr viņu nav samaitājusi civilizācija) . Saskaņā ar šīm teorijām vardarbība nav dabiska stratēģija cilvēka repertuārā, bet tā ir iemācīta uzvedība, vai arī saindēšanās ar toksisku substanci vai infekcijas slimības simtoms. Šādām teorijām ir sava morālā pievilcība – tās noder, lai varētu cilvēkiem apliecināt, ka par vardarbību netiek domāts kā par ‘dabisku’ ar to saprotot ‘labu’ un lai spētu optimistiski apgalvot, ka vardarbība var tikt izbeigta un tas ir iespējams ar maigu sociālo programmu palīdzību [sveiciens stambuliādei], kā arī, lai turētos pa gabalu no radioaktīvās pozīcijas, ka daži indivīdi, šķiras vai rases varētu būt vardarbīgākas kā citas. [..]

Visās kultūrās zēni spontāni iesaistās rotaļās, kas ir acīmredzams treniņš kautiņam. Kā arī viņi sadalās grupās, kas agresīvi sacenšas. Bērni ir vardarbīgi ilgi pirms viņi ir tikuši ‘inficēti’ ar kara rotaļlietām vai kultūras stereotipiem. Visvardarbīgākais vecums nav vis pusaudzība, bet gan laiks, kad bērns ir sācis staigāt; nesenā pētījumā gandrīz puse no zēniem, kas tikko pārsnieguši divu gadu vecumu un mazāks procents meiteņu, iesaistījās sišanā, košanā un speršanā. Kā norādīja pētījuma autors: “Mazuļi viens otru nenogalina, jo mēs viņiem liedzam pieeju nažiem un šaujamieročiem. Jautājums uz kuru mēs esam centušies atbildēt pēdējos 30 gadus ir - kā bērni ir iemācījušies būt agresīvi. Bet tas nav pareizais jautājums. Pareizais jautājums ir: kā viņi ir iemācījušies nebūt agresīvi.” [..]

Nav šaubu, ka ir indivīdi, kuriem ir lielāka tieksme uz vardarbību nekā citiem. Piemēram, vīrieši: dažādās kultūrās vīrieši citus vīriešus nogalina 20-40 reizes biežāk nekā sievietes nogalina sievietes. Liela daļa no slepkavām ir jauni vīrieši vecumā no 15-30 gadiem. Daži jauni vīrieši ir vardarbīgāki par citiem. Saskaņā ar vienu aprēķinu, 7% jauno vīriešu atkārtoti veic 79% vardarbīgo noziegumu. Psihologi norāda, ka indivīdiem ar tieksmi uz vardarbību ir noteikts personības profils. Viņi ir impulsīvi, ar zemu intelektu, hiperaktīvi, ar uzmanības deficītu. Viņiem tiek piedēvēts ‘opozicionāls temperaments’ – viņi ir atriebīgi, ātri sadusmojas, pretojas kontrolei, ir tīšuprāt kaitinoši, un, visdrīzāk, uzvels vainu citiem. Nežēlīgākie no tiem ir psihopāti, cilvēki bez sirdsapziņas – viņi arī­ sastāda ievērojamu slepkavu skaitu. Šīs iezīmes parādās agrā bērnībā, nekur nepazūd arī visa mūža garumā un ir lielākoties – bet ne pilnībā, mantotas."

(fragmenti no Blank Slate)