Godīgi sakot, man jau sāk pamazām vilkt atpakaļ uz Rīgu! Tik tiešām būšu ritīgi atpūtusies, bet nu man darbā ir + vēl 3 brīvas dienas, tā ka dzīve ir skaista! :D Mums šajā nedēļas nogalē Smiltenē bija pilsētas svētki un vakardien bija Apvedceļam 10 gadu jubilejas balle. Bija atbraukusi arī mana kursa biedrene. Aizgājām uz balli tad, kad visas foršās grupas jau bija nodziedājušas un pulkstenis rādīja tikai aptuveni 23:00! Aizgājām vēl uz Klondaiku, tur es satiku no teātra kolēģi un šis bez maz vai uz rokas uzrakstīja sev atgādinājumu, lai neaizmirst ar mani ballē padejot (tāpat neuzlūdza :D). Palikām līdz Credo un ziniet.. viņiem ir nenormāli seksīgs bundzinieks. No viņa TĀDS seksuālisms staroja, ka mēs ar kursa biedreni bez maz vai spiedzām ai sajūsmas! Vot to es tiešām nesaprotu, kā var panākt to, ka ķermenis izstaro ko tādu..
Šodien abas ar kursa biedreni vnk čillojām ārā pie mājas. Manējie bija aizbraukuši uz kapu svētkiem, bet mēs mājas priekšā lakojām nadziņus, spēlējām badmintonu, peldējāmies un vnk lieliski izklaidējāmies. Vārdsakot, savā pēdējā atvaļinājuma dienā, atpūtos uz pilnu klapi! :)
Bet nu, parīt es braucu atpakaļ uz Rīgu un mana dzīve atkal sāks pamazām ieiet tajās, pašās, vecajās sliedēs. Bet savu gmailu es joprojām turpinu bieži vien pārbaudīt un atbildēt uz viņa epastiem. Un man joprojām pa seju rotājas plašs smaids :)

Vēl neviens manā mūžā man telefona numura vietā nebija prasījis epasta adresi. Tagad es jūtos gluži vai piekalta pie gmaila. Pašai pat nāk ķiķis par sevi. Bet ir jauki saņemt, nevis sms, kur maksimums simbolu skaits ir 160, bet gan epastu, nevis uz draugiem.lv, bet gan uz gmail, kur, manuprāt, nav ierobežots simbolu skaits. Oriģināli un tas man patīk pat vislabāk. Kaut kas pilnīgi jauns, savādāks un mazliet neparasts. Par to man tāds ilgstošs smaids un sejas :)

man puncī ir mazi tauriņi. cerams, ka rīt no rīta tie būs man likusi mieru (giggle)

Patiesībā man jau sen vajadzētu atrasties gultā un jau sapņot kārtējo sapni. Bet nē, šoreiz ir savādāk. Biju Mārupes kultūras namā uz balli. Uz tādu balli, kādas parasti notiek arī Smiltenē, ar galdiņiem, foršu mūziku, dziesmām, kuras neļauj sēdēt malā un tamlīdzīgi. Mēs tur bijām ar savu kompāniju no pašpārvaldes, pārsvarā tie, kuri pa dienu piedalījās JPSa organizēšanā. Izdejojos pietiekami, pacēlu sev nedaudz pašapziņu, protams, paspēju arī paskumt un sapratu, ka gribu vienu lietu sevī mainīt. Lietu, kuru ir visgrūtāk mainīt, nesākšu čīkstēt, nepatīk man tā darīt :D Un vispār, pēdējais partneris ar kuru dejojuju ir 16gadus vecāks par mani. šis tik tur ar mani dejo un runājas un saka aptuveni tā - tevi vajadzētu nedaudz pieķūnēt un tev visi skrietu pakaļ. Nesapratu ko tur īsti vajag vēl ķūnēt, jo man nepatīk tur nekāda kruzuļi, vizuļi utml. Bet nu pašapziņa vismaz atkal nedaudz paaugstinājās. Bet nu uz tādām ballēm jāiet tad, ja tur jau ir sarunāts partneris, kurš dancinās, savādām ir vientulīgi jāsēž pie galda un jāklausās dziesma, kura skanēja pirmā skūpsta laikā :D

Paņēmu un nedaudz palasīju šī gada cibojumu secināju, ka šī gada laikā esmu sākusi divreiz vairāk smaidīt un man kādu laiku ( ka jau parasti ) ir bijusi vientulības problēma. Un tā ņaudēšana pēc virtuālā.. ak jel, nu tik drausmīgi! :D Vispār mēs aizvakar tā feini parunājām un secinājām, ka mums ir tāda draudzība ar kuru ir jālepojas un jā, abi priecājamies par to, ka esam viens otram. Vienīgi, manuprāt, tas ir dīvaini, ka mēs vispār nesatiekamies. Mēs esam redzējušies tikai trīs reizes un liekas, ka esam pazīstami veselu mūžību un savā ziņā tā jau arī ir. Drīz būs divi gadi. Un vispār mani vairs tik ļoti neuztrauc tas, ka mums neveidojas nopietnas attiecības neskatoties uz to, ka simpātijas un vēlme ir abpusēja. Labāk dzīvē viena kārtīga draudzība, nekā tūkstošiem izčakarētu attiecību!
ā un jauno gadu sagaidīšu Jaunmārupē. Es tur pazīšu tikai vienu meiteni - draudzeni no pašpārvaldes. Cerams, ka vakars būs ok, jo neesmu jau nekāda nekomunikablā. Savā ziņā man pat gribas paballēties tādā kompānijā, kur es tik pat kā nevienu nepazīstu, vajag kaut ko jaunu ;)

Vakardien diezgan ilgi runājos ar Virtuālo skypā. Aizrunājāmies pa tādām tēmām, ka es pat atļāvos vienā brīdī izmest "tev laikam ir lielāks deficīts organismā nekā man!". Pati par sevi nošokējos, kur ta nu tā var pateikt :D
Bet šodien man šķiet, ka es sapratu, kas man ir par deficitu - mīlestības trūkums organismā. Drošvien tāpēc man šorīt nekur negribējās braukt un palikt vienkārši mājās :)