Mans bērns kopš uzsāka dārziņa gaitas ir pasācis aizrauties ar iesnām. Ilgstoši. Dažādos apmēros - vairāk, mazāk, vairāk.. pēc nelielas antiobiotiku kūres (akmansdievs) uz 5 dienām bija miers. Tā kā mani aizrauj ezotērika, tad ņēmu un papētīju ko par šo saka Siņeļņikovs. Tā kā pati, kopš esmu atsākusi strādāt kādam citam arī ar šo kaiti draudzējos, tad jau pie pirmā teikuma nodomāju - kā naglai pa galvu!
''..zemapziņa mēģina izvadīt ārā dziļi apspiestās jūtas: visbiežāk bēdas un žēlumu, sarūgtinājumu un nožēlu par nepiepildījušamies plāniem un sapņiem..'' jau labu laiku pie sevis smagi nopūšu, ka naudas dēļ esmu aizgājusi strādāt kādam citam nevis turpinu savus mazos, grafiskā dizaina projektiņus. Sapnis strādāt tikai sev joprojām ir un zinu, ka tā būs. Bet nu pati vien esmu vainīga, man tika dots ļoti daudz laika, lai to visu saliktu pa plauktiņiem.
Par meitu runājot, ''Ja iesnas ir bērnam, tādā veidā viņa zemapziņa mēģina signalizēt vecākiem kaut ko svarīgu. Bieži –tas ir kā lūgums pēc palīdzības. Iespējams, bērns jūtas bezpalīdzīgs, neizjūt savu vērtību''. Ilgi sēdēju un domāju, kur gan viņai vajadzīga palīdzība.. es taču visu laiku palīdzu. Tad atcerējos vienu rakstu internetā par to, cik ļoti 2gadnieks grib būt patstāvīgs, bet vecāki aiz pieraduma vai bailēm, ka kaut kas neizdosies, vai dēļ kavēšanās, mazā bērna vietā izdara pats. Piemēram, tā pati ģērbšanās no rītiem, ejot ārā, nākot iekšā.. Tieši šodien ievēroju cik ļoti mana meita pati visu grib izdarīt un īstenībā pat sanāk! Okei, ar saģērbšanos gan ir problēmas - svārki tiek vilkti galvā, bikses rokās, jaka tā, ka pogājas uz muguras utt :D Un tad es sapratu, ka es arī esmu viena no tām mammām. Kā tas sasaistas ar Siņeļņikova teikto? Neizjūt savu vērtību. Es arī neizjustu savu vērtību, ja kāds cits manā vietā darītu manas lietas. Ne velti viņa aizskrien uz virtuvi, lai netraucēti mēģinātu novilkt virsjaku. Kāpēc es palīdzu? Jo pirmās reizes, kad viņa pati centās un es ļāvu(rudenī), beidzās ar drausmīgu histēriju, jo nesanāca :D Bet tagad, šodien, es pamanīju, ka viņa pieaug un viņai sanāk. Man vienkārši ir jāstrādā ar sevi. Jāpatur prātā Monterssori tehnika - būt gidam, būt blakus un vērot. Un, kad tik tiešām vajag, tad PIEDĀVĀT palīdzēt.

p.s. mjā.. šeit ierakstu tikai tad, kad gribu kaut ko pārdomāt/pārrunāt pati ar sevi.. un saglabāt

Reibjas. Reāli riebjas. Sāp lūzuma vieta. Reizēm šķiet, ka jūtu ka plīsuma vietā kauli savstarpēji berzējas. Debīla sajūta. Visnepatīkamāk ir tad, ja netīšām, paši no sevis pakustās lauztās puses mazie pirkstiņi. Vai arī tad, ja nepareizi tiek aprēķināts attālums un lauztās puses vieta tiek pret kaut ko atsista. Vēl viens stulbs atgadījums bija tad, kad aizķēros ar veselo kāju ar kruķa. Nu tik neveiklu gājienu no sevis galīgi nebiju gaidījusi.
Mana mamma visu laiku ved āŗa mazo, ņem rokās un nēsā no gultiņas uz istabu, kur uzturos es, ar manu vīru kopā liek vannā. Reizēm liekas, ka tas mazais bērns savu ōmīti sāk mīlēt vairāk nekā mani. Mamma jau teica, ka es griezsirdīga paliekot :D Parīt visas trīs brauksim uz Smilteni. Cerams, ka tur nodzīvošu tik mēnesi un ne ilgāk. Jāizdomā kā darīsim ar gulēšanu, jo mazo no gultiņas es nevaru izcelt. Turklāt mana istaba no vecāku istabas ir kādu 10m attālumā. Un vispār.. ārā es neesmu bijusi 4 dienas!
Visgrūtākais ar lauzto pēdu ir mazgāšanās dušā. Jap, man nav vanna. Tad nu iesēžos duškabīnē, kāja āra, dušas aizskari pa virsu un tad cenšos kaut kā sēžot sevi nomazgāt.
Okei, mamma ar mazo ienāca atpakaļ iekšā. Jāģērbj mazais bērns no kombinzo laukā un jādod piens :)

Bērnībā biju iztēlojusies, kā tas būtu, ja man būtu lauzta kāja, staigāju ģipsī un visi mani žēlotu. Dārgā sieviete, kas tev tās par stulbām domām toreiz bija? Ā nu jā, uzmanības trūkums..
Tad nu tā, vēsā trešdienas rītā, pēc tam, kad jau agri no rīta ārā biju izžāvusi mazās dāmas sarkanīgās drēbītes, stiepu lejā no trešā stāva ratu apakšējo daļu, lai mazo dāmu vestu uz masāžām. Skatījos laukā pa logu un pie sevis klusi smējos - cik muļķīgi gan izskatās izžautā pidžamiņa starp mazajiem krekliņiem. Pēķšni konstatēju, ka zem kājām nekā nav, izrādās ir vēl viens pakāpiens. Pēda kaut kā stulbi noslīdēja, kaut kā neveikli izmežģiju kāju un atskanēja drausmīgs krašķis. Lauzts? Nu nevar būt, noteikti ir tikai sastiepts. Pielieku pie zemes.. nē, labāk visu savu svaru uz turieni nelikšu. Kaut kā baigi traki sāp. A moš tiešām salauzu? Stutējoties uz ratiem un veselās pēdas dodos lēnām atpakaļ augšā uz dzīvokli. Kaut kā mistiski novilku botes, aizlecu līdz dīvānam un skatos - mnjaa, vienā pusē tāds kā uzpampis. Sāku sabīties. Zvanu vīram - neceļ, ģim.ārstam - izslēgts, vīram - neceļ, mammai - šī paceļ un man sākas asaru plūdi. Pēc kāda laika izsaucu ātros. Ar visu bērnu mani paķēra uz slimnīcu (nav jau kam atstāt). Vismaz ar to nekādu problēmu nebija - mazā nedaudz pagulēja un pēc tam pļāpāja ar māsiņām. Man tikmēr nobildēja pēdu, konstatēja, ka lūzis, uzlika ģipsi un ielika observācijas gultās, lai gaidu vīru. Pēc kādām 2h beidzot viņu sagaidīju un devāmies mājās, kur jau sākās cita dzīve.
Pirmo dienu ar mazo bijām divatā mājās, jo vīram bija jābrauc obligāti uz darbu filmēt konferenci. Savā ziņā biju dusmīga, bet zinu, ka neviens cis kolēģis to nevarēs izdarīt tik labi, cik viņš. Kaut kā mistiski sacepu karbonādes (tas nekas, ka aiz sevis atstāju bardaku un saplēstu šķīvi), bērns visu laiku dzīvojās ar mani kopā pa lielo gultu, vienīgais mīnuss - ir dikti grūti aiznest tējas krūzi un pusdienu šķīvi no virtuves uz istabu, lai varētu paēst kopā ar mazo (īstenībā labi, ka es pati viņu vēl baroju, citādāk točna būtu auzas).
Šodien vīrs atkal aizlaida uz Rīgu, bet vismaz tikai uz pusi dienas, šoreiz privātās darīšanās - filmēt kaut kādus čaļus, kas runā par kaut kādiem gadžetiem vai ko tur. Protams, esmu nedaudz dusmīga, jo bērns svaigu gaisu nav sajutis jau divas dienas, bet neko jau nevar darīt. Vismaz 7dien atbrauks mana mamma uz kādu pusotru nedēļu, lai mazajai neizpaliktu masāžu kurss. Vismaz man pašai nebūs jāmēģina sev uztaisīt ēst un daudz maz tiks piekārtot māja, jo to man ir nenromāli grūti izdarīt, turklāt tīro drēbju veļas grozs ilgojas pēc gludekļa siltā pieskāriena..
Nesot lejā ratus, vairāk neskatīšos laukā pa logu.Tā būs labāk.

Tūlīt būs jau 2 nedēļas kopš es jūtos kā piloša piena paka. Un tieši tā tas arī ir. Kamēr mazā saldi guļ savu miedziņu, piens pēkšņi pats izdomā pilēt, bez pieprasījuma. Man pat nav jāskatās, es to vienkārši jūtu. Māsica teica, ka viņa esot jutusies tā kā govs ar pilošām kannām :D

Dievinu komandas sajūtu.
It sevišķi to mirkli, kad viņa parādās strādājot pie dažādām lietām, lai sasniegtu vienu mērķi. Šī sajūta rada pārliecību, ka mēs dodamies pareizajā virzienā, dod motivācijas sajūtu turpināt un mēģināt.

Dzīvot uz slimības lapas ir diezgan ekonomiski - var valkāt tikai pidžamu un halātu, nav jālieto kosmētika, var nemazgāt un neķemmēt matus. Gan jau, ka es izskatos pēc ķēma, bet tīri ērti :) Ā un vēl - nav jāpērk pusdienas, bet var tērēt virtuvē atrodamos krājumus :)

Sen neesmu jutusies TIK slima. Puņķi vismaz mazinājušies, kakla sāpes ar, bet TAS KLEPUS! Ak jel.. grūti elpot, sāp plaušas, dulla galva. Uz viena elpas vilciena varu pateikt 5 vārdus. Bijām ieplānojuši jauku valentīndienas vakaru, bet laikam nekur tālāk par parastu filmas skatīšanos tālāk netiksim :/ Pirmdien nopietna prezentācija, otrdien svarīga pirms projekta tikšanās.. izskatās, ka tas viss būs jāpārceļ. ''Happy'' Valentines day. Gribēju pirmo reizi ar mīļo kaut kā forši atzīmēt.

Ehh.. laikam no manas puses nekad nav bijis tik bēdīgs raksts.

īstenībā, ir iestājies tas skaistais periods. Drošvien tāpēc, ka laika ir atlicis pavisam maz - 39 dienas. Tiek taisīti visi atlikušie sīkumi, trenēti deju soļi, izsapņoti mirkļi, izrunāti nekad neizrunāti jautājumi. Īstenībā, es nespēju sagaidīt to dienu :)

Šogad pirmo reizi aizgāju uz darbu, uz sapulci.
Pēc kādām 4h konstatēju, ka esmu aizgājusi bez kosmētikas.

Secinājums: pārāk ilgi dzīvojos pa māju un par tādu lietu, kā skropstu tuša būšu aizmirsusi :D

Aizvadīti mierīgi Ziemīši ar abām ģimenēm un mans Ziemassvētku kēks izdevās varengards.
Varbūt uz nākošā gada Ziemīšiem būs jāražo masveidā :)
Pa starpu svētkiem beidzot atradām vedējus. Vismaz kaut kripatiņu mierīgāks prāts par to.
Tagad atliek tikt pie kleitas. Esmu salasījusies visādas atsauksmes, komentārus utt un
esmu nolēmusi pasūtīt kleitu internetā. Neceļas roka salonā par tādu pašu kleitu maksāt
2x vairāk.

Šī gada pēdēji divi mēneši ir reāli nasty.
Mega projekts darbā + mans nelielais mega fail, darbs ofisā līdz 2.00 naktī, lai pēc 7h ietu
ento veikalu priekšā un prezentētu rezultātus, nemitīgs darbs brīvdienās, kā rezultātā 20. ir
pēdējā darba diena, lai 2. janvārī varētu turpināt bliezt tālāk.

Gaidu 20. decembri, kad varēšu sākt atpūtas tūri. Ilgojos pēc brīvdienām un kārtīga 10h miega :)

Visu šo laiku, pēc mana pēdējā ieraksta pār manu galvu ir vēlusies nemitīga jaunumu gūzma.
Visvairāk jau saistībā ar mani pašu - nemitīgi tieku ierauta jaunos piedzīvojumu virpuļos - kāzu plānošana, darba kolēģa aiziešana + pienākumu, apjomu nemitīga augšana, veidojas tantes amats dvīņiem.. un no tā visa vēl izriet mazas, sīkas lietiņas.
Darbā novembris būs viens no karstākajiem mēnešiem - nebijis daudzums vizīšu un daudzi jauni klienti. Būs un ir interesanti bez gala :)
Jā, mīļais pirms aptuveni kāda pusotra mēneša manā priekšā krita ceļos - visu dienu bija mani nonerrojis ar domām - būs vai nebūs? :D Bet tagad visu laiku ir plānošanas lietas, kas īstenībā ir forši :) ir jau bijušas kleitas medības, kas noteikti vēl tiks turpinātas un šonedēļ kārta būs viesu namiem :) Ahh.. man liekas, ka viss būs baigi forši :)
Par tantes amatu - nekomentēšu. Man vnk patīk šī doma un esmu par to stāvā sajūsmā. Man vienmēr ir patikuši dvīņi. Es domāju, ka viņi spēs sagādāt ne vienu vien aizraujošu dienu gan manam brālim, gan arī man :)

īstenībā man ļoti gribētos atrast šī gada kopējo horoskopa zīmju horoskopu. Katru gadu tā daru, lai pārbaudītu vai gada sākumā izlasītās lietas ir +/- piepildījušās.

Iepriekšējā nedēļas nogale.. īstenībā ne nedēļas nogale, bet drīzāk pat visa nedēļa bija viens vienīgs izaicinājums.
Esmu sapratusi, ka man patīk pieņemt izaicinājumus un noraudzīties, kā es to tikšu galā. Nedaudz nežēlīgi, bet kā tad lai savādāk nostiprina mugurkaulu?
Iepriekšējā nedēļā es beidzot iepazinos ar pārējiem kolēģiem no citām valstīm. 4 dienas, jūras krastā pie Liepājas pavadījām kopā. Vairākas reizes naktī gāju ar pārējiem pēc pirts peldēties, 4 dienas pēc kārtas runāju angliski, kā rezultātā pārbraucot mājās pa miegu jau sāku angliski runāt. Ar svešiem cilvēkiem atklāti runājām par mūsu vislielākajiem mīnusiem, risinājām viens otra problēmas, ar aizsietām acīm no parastas virves izveidojām kvadrātu, staigājām pa karstām oglēm un baigi piedzērāmies no lietuviešu šotiem. Ā un vēl 8h pavadīt kublā un smieties līdz asarām.. mjāa.. tā bija vienreizēja nedēļa. Ar komandu secinājām, ka esam vieni no labākajiem un saliedētākajiem. Esam pilni ar jaunām idejām un enerģiju. Es sapratusi, kuras ir tās lietas, ar kurām man ir jāstrādā, lai es augtu un attīstītos un to arī darīšu.
Ne mirkli nenožēloju, ka šopavasar nomainīju savu darba vietu - es esmu ieguvusi krietni vairāk nekā tikai jaunu darbu :)

Kopš Jāņiem man galva nestrādā pareizā virzienā.
Pārāk daudz dažādu domu pa iekšu jaucās. Nekādi nespēju tikt skaidrībā ar sevi.
Sen šādi neesmu juties. Bezgala sen..

Šodien darbā bija burvīga sapulce. Žēl, ka nebijām visi, jo saturs bija ārkārtīgi noderīgs.
Vadītājs bija svaigi atgriezies no Brensona konferences Lietuvā un stāstīja mums viskko noderīgu, lieta, kuras
varētu mums noderēt sadarbojoties vienam ar otru un arī lietas, kas noderētu ārpus darba sienām.
Vispār šodien es sapratu, ka šis darbs priekš manas pašizaugsmes varētu nospēlēt diezgan lielu lomu, jo
šeit es iegūstu tieši to, ko gribēju - izaugsmi (ne gluži karjeras, bet pašizaugsmi).
Par šo uzņēmumu uzzināju pateicoties meitenei ar kuru iepazinos pirms kādiem 10 gadiem vienā koru pasākumā.
Ja man nebūtu piedāvāts kļūt par slepeno vērtētāju.. tad es arī nekad neuzzinātu par šo uzņēmumu un tur nestrādātu.

Šodien vienītī pa māju. Mīļais ballējas Omes briljantā, Raitis jau trešo dienu nav redzēts :D
A ko es? Uzvarēju sāpīgu cīņu ar bikini un cenšos ignorēt pārbāzto, netīrās veļas grozu.
Gribas mieriņu, jo pēdējās divas darba dienas prasīja no manis daudz.
Ā un jā, pirms kādām divām nedēļām es beidzot biju aizgājusi pie astroloģes :) Viņa pilnībā apskaidroja visu kas un kā.
Zinu uz ko man tiekties utml. Pats smieklīgākais bija par manu intuīciju un vidusskolas pēdējo klasi.
Vizītes sākumā viņa man pateica, ka es esmu dzimusi īsi pirms mēness aptumsuma, kas nozīmē, ka man ir ļoti attīstīta intuīcija.
Un vizītes beigās runājot par izglītībām viņa man pateica, ka man uzreiz nevajadzēja iet mācīties. Vajadzēja vienu gadu nostrādāt un
tad doties uz kultūras akadēmiju. Smieklīgākais ir tas, ka tieši tāds bija mans plāns 19 gados, bet redz.. es klausīju mammai.
Kad mamma to uzzināja, tad viņa man tā kā atvainojās, bet nu jā.. tgd acīmredzot būs respekts pret to, kā es jūtu, kā man dzīvē būtu jārīkojas :) Un jā.. man vairāk būtu jāpaļaujas tieši tikai uz savām domām un idejām.
Un pateicoties šai vizītei, es pavisam drīzā laikā uzsākšu masiera kursus. Nespēju vien sagaidīt :)

Nesaprotu savu kaimiņu māju.
Ko viņu var dedzināt katru dienu?!
Drīz jau tas vairs nešķitīs smieklīgi. Reāli tur pat nav īsti ko dedzināt.
Visa iekša izdegusi melna, melna, tik ārpuse vēl palikusi. Mnjaa.. pat mani kolēģi ievērojuši, ka
vismaz reizi nedēļā uz brīvības ielas, tajā rajonā stāv ugunsdzēsēji un ritīgi iesmej par to :D
Bet neskatoties uz pažaru, man jaunajā darbā iet tā baigi ok. Esmu jau tikusies ar pāris klientiem,
ir bijušas prezentācijas, sistēmā jau jūtos kā zivs ūdenī un peldu pareizā virzienā :)

Šodiena - pēdējā darba diena Pīkā. Daudz labu vārdu, dāvanu, asaru, vārdu "negribu, lai tu ej prom, tu esi pārāk laba" utml.
Žēl palika, man tur bija ārkārtīgi labi kolēģi, bet priekšā man ir jauni izaicinājumi. Tieši tas, ko es vēlējos.
Un godīgi sakot izskatās, ka mans šī gada horoskops profesionālajā ziņā sāk piepildīties :)
Saņēmu šovakar epastu no jaunā darba vadītāja ar daudz uzdevumiem kamēr viņš būs prom, atvaļinājumā. Būs jāstrādā :)

Mmm.. šodien ārā burvīgs laiks. Tāds pats arī jaunajā darbā.
Divu stundu čakarēšanās gar sistēmu, kā rezultātā - smiekli un jauni izteicieni.
Kā arī atmiņas no grandiozās 5dienas nakts, kad es un trīs mani kolēģi līdz 7 rītā ballējām atspērušies.
Mjaa.. ir/bij forši. Gaidu 1dienas rītu, lai uzzinātu savu jauno challenge :)

Ak jel.. tā ballējusies, kā 5dien es sen nebiju.
Mājās ievēlos ap sešiem, lai 12 celtos un dotos uz darbu.
Bet nu jā.. jaunā darba ballītes ir grandiozas.. :)