Bērnībā biju iztēlojusies, kā tas būtu, ja man būtu lauzta kāja, staigāju ģipsī un visi mani žēlotu. Dārgā sieviete, kas tev tās par stulbām domām toreiz bija? Ā nu jā, uzmanības trūkums..
Tad nu tā, vēsā trešdienas rītā, pēc tam, kad jau agri no rīta ārā biju izžāvusi mazās dāmas sarkanīgās drēbītes, stiepu lejā no trešā stāva ratu apakšējo daļu, lai mazo dāmu vestu uz masāžām. Skatījos laukā pa logu un pie sevis klusi smējos - cik muļķīgi gan izskatās izžautā pidžamiņa starp mazajiem krekliņiem. Pēķšni konstatēju, ka zem kājām nekā nav, izrādās ir vēl viens pakāpiens. Pēda kaut kā stulbi noslīdēja, kaut kā neveikli izmežģiju kāju un atskanēja drausmīgs krašķis. Lauzts? Nu nevar būt, noteikti ir tikai sastiepts. Pielieku pie zemes.. nē, labāk visu savu svaru uz turieni nelikšu. Kaut kā baigi traki sāp. A moš tiešām salauzu? Stutējoties uz ratiem un veselās pēdas dodos lēnām atpakaļ augšā uz dzīvokli. Kaut kā mistiski novilku botes, aizlecu līdz dīvānam un skatos - mnjaa, vienā pusē tāds kā uzpampis. Sāku sabīties. Zvanu vīram - neceļ, ģim.ārstam - izslēgts, vīram - neceļ, mammai - šī paceļ un man sākas asaru plūdi. Pēc kāda laika izsaucu ātros. Ar visu bērnu mani paķēra uz slimnīcu (nav jau kam atstāt). Vismaz ar to nekādu problēmu nebija - mazā nedaudz pagulēja un pēc tam pļāpāja ar māsiņām. Man tikmēr nobildēja pēdu, konstatēja, ka lūzis, uzlika ģipsi un ielika observācijas gultās, lai gaidu vīru. Pēc kādām 2h beidzot viņu sagaidīju un devāmies mājās, kur jau sākās cita dzīve.
Pirmo dienu ar mazo bijām divatā mājās, jo vīram bija jābrauc obligāti uz darbu filmēt konferenci. Savā ziņā biju dusmīga, bet zinu, ka neviens cis kolēģis to nevarēs izdarīt tik labi, cik viņš. Kaut kā mistiski sacepu karbonādes (tas nekas, ka aiz sevis atstāju bardaku un saplēstu šķīvi), bērns visu laiku dzīvojās ar mani kopā pa lielo gultu, vienīgais mīnuss - ir dikti grūti aiznest tējas krūzi un pusdienu šķīvi no virtuves uz istabu, lai varētu paēst kopā ar mazo (īstenībā labi, ka es pati viņu vēl baroju, citādāk točna būtu auzas).
Šodien vīrs atkal aizlaida uz Rīgu, bet vismaz tikai uz pusi dienas, šoreiz privātās darīšanās - filmēt kaut kādus čaļus, kas runā par kaut kādiem gadžetiem vai ko tur. Protams, esmu nedaudz dusmīga, jo bērns svaigu gaisu nav sajutis jau divas dienas, bet neko jau nevar darīt. Vismaz 7dien atbrauks mana mamma uz kādu pusotru nedēļu, lai mazajai neizpaliktu masāžu kurss. Vismaz man pašai nebūs jāmēģina sev uztaisīt ēst un daudz maz tiks piekārtot māja, jo to man ir nenromāli grūti izdarīt, turklāt tīro drēbju veļas grozs ilgojas pēc gludekļa siltā pieskāriena..
Nesot lejā ratus, vairāk neskatīšos laukā pa logu.Tā būs labāk.