Tad, kad es lasu grāmatu es esmu grāmata, tad, kad es skatos filmu es pārtopu par filmu. Bet tad, kad man ir jādzīvo un jādara tas viss uz ko es iedrošinu citus, tad es atsakos dzīvot un atsakos rīkoties. Vieglāk, siltāk, labāk ir čaulā. Bet no otras puses, ko man var pārmest, ja es tikai cilvēciski baidos no tā, ka es nonākšu pozīcijā, kurā es mīlēšu, jutīšu, cienīšu, lološu, dievināšu, bet mani vēl joprojām uzskatīs par draugu ar potenciālu. Es izšķīdīšu pret viņu kā pret mūri. Kopā nesaliksiet... bailes, taču nav racionālas ? Kāpēc šīs manas bailes tomēr ir tik sasodīti racionālas ?