Es ticu, ka es uzrakstīšu kaut ko patiesi nozīmīgu. Nezinu vai tā būs grāmata, stāsts, dzejoļu krājums, bet būs... zinu, zinu, zinu, tagad beidzot patiešām zinu. Manī (virs manis, apkārt man ???!??!?) mājo tik daudz ideju, tik daudz tekstu, tik daudz lietu. Pasaule ir tik krāšņa, es redzu, redzu, redzu lietas, kuras agrāk nepamanīju. Un, kas man patīk visvairāk - tas nav saistīts ne ar vienu reliģiju vai alternatīvas domāšanas veidu... patiesībā viselementārākā ieklausīšanās tajā, kas ir man apkārt. Sevī ieklausīšanās, arīdzen. Tikai jānoslīpē tas, ko es varu uzrakstīt, jāiemācās teorija, pareizrakstība. Komati, komati un vēlreiz komati, tas man jāiemācās. Un es esmu diezgan pārliecināts, ka pēc vidusskolas beigšanas iešu studēt filozofiju, tomēr tās pārdomas, kuras manī rodas vajag kaut kā sistematizēt. Filozofiju nav kaut kāds izdomāts augstāks kungs, filozofijā nav māņu un tas jau ir daudz. Mērķtiecība ir spēks.

Aaa un es domāju nogriezt matus uz nullīti :D