Tuvuma šķietamība.
Es pa dziedziņam šķetinu skumju kamolu,
kurš man ir savēlies riņķī,
ledu, kas ir manās krūtīs es drupinu atkal...

es esmu riteņbraucējs kalnos,
augšup, lejup, es maldos,
galapunkts ir manu mīļo, mīļo kalnu virsotnes,
tās virsotnes dūnu sniegos baltos...

Man apnicis ticēt, ka lejā vairs nebūs jābrauc,
apnicis cerēt, ka virsotnes tulīt jau būs,
tās ir tuvu, tepat ar roku aizsniedzamas,
bet tomēr maldina mūs...

šķietamība, tuvuma šķietamība...

es redzu to sajūtu -
vējš, jūra un es Tevi savās skavās skauju,
es redzu Tavu pasakaino seju,
es jūtu Tavas ilgas,
vējš spēlē ar mums savas ģitāras stīgas,
vienots veselums esam.

Bet tā ir tikai tuvuma šķietamība,
manas gultas puse joprojām ir brīva
un tukšais plaukts, Tavs plaukts, joprojām sēro pēc Tevis,
kafiju diviem es dzeru viens, vējloprojām,
bet Tu nāc un spēlē draudzību uz rūsas pārklāta zāģa*,
Tu esi tepat un tāda pati, kā vienmēr,
bet Tava klātbūtne ir tikai tuvuma šķietamība.

* jā, es zinu, ka šī frāze jau ir lietota, bet tā drīkst...