birch ([info]birch) rakstīja,
@ 2010-03-09 01:55:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis: crazy
Mūzika:Enik-benik-sikel-sā
Entry tags:Rūdis, varonis!

Rūdolfa varoņdarbs.
Atkal bija pienācis 9. maijs. Nacionālista Rūdolfa vārdiem, tie "pretīgie krievi" atkal svin "savus pretīgos svētkus". Rūdolfs bija stingri nolēmis, ka šogad ir pienācis laiks nedaudz pabojāt "okupantu" noskaņojumu. Viņš, netipiski sev, piecēlās 9.00 no rīta un laimīgāks, spirgtāks nekā parasti šajā laikā, devās pie spoguļa. Arkārtīgi retas bija tās dienas, kad Rūdolfa un spoguļa viedoklis par Rūdolfu, sakristu, bet šī bija tieši tāda diena. Galu galā, šodien viņš patiešām izskatījās glītāks nekā parasti.
Paņemdams somu ar misijai nepieciešamajamiem priekšmetiem, Rūdolfs nodomāja, ka viņu iespējams šodien piekaus / nogalinās, bet viņš bija gatavs mirt, pirmoreizi dzīvē - patiešām gatavs. Viņš pasmaidīja un zināja, ka piekaušana nozīmētu arī mocekļa statusu visā valstī, varbūt pat - visā Eiropā. Dodoties pēc sava labākā transportlīdzekļa - riteņa, Rūdis pat iesmējas, tik ļoti šī misijas apziņa sildīja viņa pašapziņu. Uzsēdies virsū savam dzelzs rumakam un piesietis piešus, Rūdolfs traucās pie "Okupantu Uzvaras pieminekļa". Tobrīd viņu pārņēmušais entuziasms, ja to varētu pārvērst elektrībā, nodrošinātu Latviju ar elektrību veselu gadu un vēl paliktu pāri arī priekš Lietuvas.
Nonācis pie "Zelta Boulinga centra" Rūdolfs lika savam dzelzs rumakam piebremzēt. Atvēris savu somu, Rūdis izvilka saņurcītu PSRS karogu, pudeli degšķidruma, spiningu. Aplaistīdams karogu Rūdolfs smējās, kā kutināts. Šobrīd jebkurš viņu uzskatītu par nepieskaitāmu, taču neviens gājējs tobrīd garām negāja un kārtību nodrošinošā policija stāvēja tālāk - pie "Dinaz" uzpildes tanka.
Adrenalīns pieauga un sākot mīties - uz sekundes tūkstošdaļu Rūdolfs pat domāja griezties atpakaļ, taču izlēma turpināt iesākto līdz galam. Plivinādams PSRS karogu ar vienu roku un ar otru roku turēdams rumaka pavadu Rūdolfs traucās uz priekšu, ticis garām pie Dinaz stāvošajiem policistiem Rūdolfs vēl vairāk palielināja ātrumu. Tad strauji nobremzēja - pašā svarīgākajā dzīves brīdī viņš bija aizmirsis svarīgu lietu - aizmirsis piešķilt karogu. Rūdis dusmojās uz sevi un tomēr rīkojās ātri - izvilka šķiltavas no kabatas un aizdedzināja karogu. "Sasodīts, tik maz laika", Rūdis iekliedzās. Jo policija bija pamanījusi Rūda darbības un skriešus metās viņam pakaļ. Nometis riteni pie malas viņš sāka skriet pretī slavai skrēja, skrēja, bet nepaspēja... kāda mašīna nepamanīja skrienošo Rūdi un notrieca viņu. Paceldamies krietnu krietnu divu metru augstumā Rūdis, kā palēlinātā fimā, redzēja karogu degam aizvien spožāk, lai arī tas bija izkritis viņam no rokām tomēr dega spoži, jo spoži. Tas arī bija viss ko Rūdolfs pieredzēja savā dzīvē, bet viņš mira ar smaidu uz lūpām. Tikai Ojāram Vācietim gan bija žēl, žēl par Uzvaru, kura nav mūsu un svētkiem, kuri ir viņu...



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?