..."viņš bija mūsu",
sirdis bēdīgas kļūs,
bet asaras noskalos tušu...

Bet neskumsti, nebēdā viss,
varbūt labāk aiz mākoņa klājas,
varbūt tur citādi iet,
varbūt ikvienam tur mājas,
varbūt tur vienmēr ir prieks,
varbūt visiem labāk tur klājas,
varbūt tur krīt cukura sniegs,
kurā nekad nesalst kājas,
un tur vissaldākais miegs.

Neskumsti, neraudi, Tu,
noteikti eņģelis -
to negribētu,
vien piemini, atceries, mīli,
domās tici, ka būs,
kādreiz būs tā laime -
satikties debesīs jums.

p.s. šis dzejolis bija domāts, kā veltījums cilvēkam, kura zaudējusi vīru. Nevaru nosūtīt, nemāku tādās reizēs neko... Nemāku pat izteikt līdzjūtību...