..
"Atceros savu bērnību... tikai viena rotaļlieta - nekrāsots koka vilcieniņš bez riteņiem, uz skolu devos ar kājām 40 km, caur tumšu mežu, skolā bieži skolotāja lika stāvēt uz zirņiem stūrī, ja nogrēkojos. Tolaik vēl somu nebija un grāmatas nesu iesietas siksnā. Tāda lūk man tā dzīve bija, a jaunatne gan galīgi izlaidusies tik pa datoriem, datoriem un -10 jau skaitās auksts, manā bērnībā arī -30 grādos gājām uz skolu, kā likts, tas bija pienākums!"

Tā viņi runā un runās un mēs vēlāk runāsim tāpat, tikai nedaudz izmainot uzsvarus. Viss būs tāpat - tad, kad mēs augām tā nebija... Bet arī nevar teikt, ka šiem cilvēkiem un vēlāk mums - nebūs taisnība, jo pilnīgi noteikti kaut kas no pagātnes attieksmes ir saglabājams mūsdienās. Nav normāli, ka vecāki savus bērnus audzina par porcelāna lellītēm. Žēl, ka skolās nemāca tādu priekšmetu kā - Optimisma mācība, ar to daudz kas būtu līdzēts mūsu tautas brūču dziedēšanas labad.