to neona
Nekad neesmu bēdzis no problēmām, tas, ka Tu par mani kaut ko zini nenozīmē, ka zini. Varbut, kurš vainīgs, tas bailīgs, taču neko citu no Tevis teiktā izlobīt nevaru kā vien par Jutu. "Nemīli, nemīli manu ēnu, mīli manu pašu..." tas dzejolis ir tik ļoti viņai, patiesībā tikai viņai vienai veltīts... Tas, ka vienreiz dzīvē esmu bijis savtīgs un nebijis ar kādu kopā un kādu sāpinājis nenozīmē, ka es tāds esmu. Tas pats - ja pasaka, ka zeme ir plakana, zeme nekļūst plakana - viņa tikai kādam tāda liekas. Un jā - es speciāli runāju nedaudz mīklās... saproti šis teksts [tas kurš augšā] nemaz, ne kripatiņu nav par Jutu. Juta tas bija atsevišķš gadījums. Ja prasi par iemesliem tad divi - "Nemīli, nemīli manu ēnu, mīli manu pašu...", gadu skaits. Un netiek runāts par simpātijām / nesimpātijām, bet gan vispār... jā, vienā gadījumā biju draņķis, bet 4 citos par kuriem Tu nezini neko es biju savādāks. Es nebēgu no problēmām - es tās risinu, savdabīgā veidā, bet risinu.