Kāpēc esmu tik labs teorētiķis, bet tik pat draņķīgs praktiķis?
Es sev citreiz liekos tik gudrs, ka pašam kaitina. Un galvenais, ka gudrība jau nav par fiziku, par ķīmiju, bet gan par attiecībām. Cik cilvēkiem es esmu palīdzējis ar padomu... Esmu bijis personīgais attiecību konsultants 4 attiecībās, esmu konsultējis vismaz 15 cilvēkus un visbiežāk neesmu kļūdījies un man cilvēki bijuši pateicīgi. Viss jau būtu labi, tiktāl, jo nu jau esmu ticis vaļā no personīgā attiecību konsultanta titula un sniedzu palīdzību un padomu tad, kad man prasa un, kad es esmu gatavs to sniegt, nevis kā agrāk - tad kad citiem vajag, tad es sev kāpjot pāri ilgi domāju - kā līdzēt, kāds padoms labāks, kādas iespējamās padoma sekas... Tagad šajā jomā viss nostabilizējies. Tiktāl viss rožaini. Tikai vienu nesaprotu kāpēc esmu tik labs teorētiķis, bet varen draņķīgs praktiķis attiecību jomā? Ja runa ir par manām attiecībām kuru man pašlaik nav, tad nekādu problēmu protams nevar būt jo tas, kas nav, nevar radīt problēmas, taču iepriekš - kāpēc viss tik greizi sanācis, ja es darīju tā kā sirds teica priekšā, pats sev devu tik pat labus padomus kā citiem un mīlēju no sirds? Kāpēc? Nerodu atbildi uz šo jāutājumu.