Es ar rokām pieskaršos mākoņiem,
ar degunu - saulei,
ļaušos es laika ritējumam,
kad Tu kārtējo reizi aizej.
Tu, par mani atkal pasmiesies
un iespersi starp kājām,
bet tas atkal uz mani neattieksies,
jo Tu vienmēr pārnāc mājās.
Es pie durvīm Tevi gaidīšu,
ar suņa acu skatu,
Tu mani prom raidīsi
un spersi soli platu.
Mēs atkal būsim pāris,
es - muļķis,
Tu - varmāka,
es būšu balons,
bet Tu - adata.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: