Salasījos visādas citu sāpītes un, lai arī nesaprotu par ko tiek runāts, man ir žēl. Un vispār es nemaz neesmu labs draugs. Kad es pēdējo reizi esmu kādam uzzvanījis un pajautājis - kā Tev iet? Kādi divi gadi būs. Kad es esmu kādam pazvanījis un paprasījis - nāksi ārā ? Kāds gads būs. Un tagad lielām acīm bieži brīnos nu nahren viņi pie manis velkas tad, kad es to negribu? Varbūt tāpēc, ka tad, kad Tu gribi, tad neviens to neuzzin ?? ... un vispār arī, kā cilvēks es nemaz neesmu tik labs. Un vispār nekad neesmu bijis labs, tas tikai vienu laiku daudzi nez kāpēc iedomājās, ka es esmu baigi labais. īstenībā savu iekšējo problēmu nomocīts cilvēks, kurš prata uzklausīt tikai tāpēc, ka pašam, vai nu nebija ko teikt, vai arī negribējās neko teikt. Tā bija vieglāk man, tāpēc arī uzklausīju un ne jau kaut kāds - vai cik man Tevis žēl, es zinu, kā Tu jūties -, bet gan - es negribu Tev atklāties tāpēc paklusēšu, runā tu. Protams, ne vienmēr, bet tomēr - bieži. Citreiz liekas, ka es jūku prātā. Es izveidoju kaut ko skaistu, vai arī kaut kas skaists varētu izveidoties un tad ar kaut kādu sviestu to visu sačakarēju. Postītājs.

Par pozitīvo runājot - es vairs nekad nedzeršu. Dzeršana priekš manis ir bīstama, bezfilma ko piedzīvoju nesen varēja beigties bēdīgi, ja es būtu viens. Paldies Začam, ka es nebiju viens. Protams, nedzeršu nenozīmē, ka nedzeršu vispār, bet viens, vai divi ali varētu būt tā robeža ko es tuvākajā laikā nepārkāpšu. Jo, ja es tonakt būtu bijis viens, tad pašlaik mēs[nu, jūs drīzāk] par mani runātu pagātnes formā. Lūk, tā. Lai arī es savu dzīvi esmu jājis visos iespējamos veidos, tomēr nez kāpēc man ir sajūta, ka kaut kur augšā, vai kaut kur neredzamā plāksnē, mani ļoti kāds mīl. Laba sajūta. Tikai laikam jābeidz izaicināt liktenis.