Vakaros, kad skatos,
kas pa logu, kur dvēseles,
man blakus apsēžas mana sirdsapziņa
un nesapratnē jautā viņa -
kā, gan tā nācās, ka Tu esi viens,
ja ar mani pa draugam dzīvoji,
ik dienas?
Es stostos pēc atbildes, meklēju to,
es mēģinu pateikt, bet nezinu - ko.
un tad lēni pār lūpam man nāk vārds -
kuru grūti man izrunāt,
pievīlu.
Ar to man pietiek - atbildēja viņa,
sasodītā sirdsapziņa.