Mēs abi pusnaktī, vilkaču laikā,
iemīlējāmies ačgārnā haikā,
tur bija teikts par mīlu mazliet,
bet vārdus vairs neatceros un tāpēc gribu iet,
prom no šīs pusnakts un prom no Tava siltuma,
prom no mēness un zvaigžņu lietus,
jo kāda, gan jēga,
ja neatceros es kāda bija jēga jēgai?
Ja nezinu vairs, kas bija,
kas saistīja mūs?
Tās ir, kā asaras, kas nevis neizžūs,
bet ižzūs par ātru
un nesāpēs vairs.