Cilvēki ir dīvaini.
Atceros reiz [8. klasē] es pateicu, ka man patīk grupa "Aparāts". Toreiz tiku diezgan smagi nolikts, jo redz tā mūzika, taču nav populāra. Auch, toreiz, šķiet mani tas ļoti sadusmoja, jo tad vēl nebiju aptvēris šo vienkāršo patiesību - uz idiotiem nedusmojas. Bet ne par to ir šis stāsts. Stāsts ir par to, ka cilvēki citu cilvēku domas nepieņem un balsta to uz tā, ka, vai nu tas nav stilīgi, populāri, tā, taču nav māksla utt. īsāk sakot - par balstu tiek izmantots daudz kas. Bet reāli skatoties nekas, taču, nav nekas un reizē viss ir viss. Murgs ne? Un es pats mēģinu, kur pieturēties pie savas šīs revolucionārās teorijas, bet man ir taisnība. Jo viss, kas pastāv un tiek kaut kā nosaukts ir tikai un vienīgi tā nosaukts. Pats par sevi tas ir - . Kā ar lietām, kas pastāvēja pirms vēl bija cilvēks ? Tām, taču nebija vārda, et no otras puses - tās eksistēja. Pēc tam, tikai pēc tam cilvēks izdomāja visam dot vārdus. Es šķiet pats tikai nojaušu ko ar šo visu domāju un ko es tieši domāju, bet nav jau pirmā reize. Bet visu ko es gribēju pateikt, šķiet, var pateikt īsi - nekritizē nevienu par viņa uzskatiem, nekritizē nevienu par viņa domām, nekritizē nevienu par gaumi un pats galvenais - nekritizē nevienu par to ko viņš ir radījis. Tas būtu tāpat, kā kritizēt kādu, kurš uzzīmējis eņģeli 3 centimetru garu par to, ka viņš nav uzzīmējis eņģeli dabīgā augumā. Kurš tad ir redzējis eņģeli, lai varētu spriest par to, kā viņš izskatās?