"Tiesnesi atļaujiet turpināt, es apsolu - jēga būs." teica Rīza Viterspūna.
Cilvēks uztaisa gleznu, kas patiesībā nav glezna, jo glezna ir glezna tikai tad, kad kāds to par tādu atzīst, vai arī tā ir ielikta koka ietvarā [labāk, gan būtu lietojis vārdu - rāmītī]. Nu, lūk viņš uztaisa gleznu, kas patiesībā vēl nav glezna, bet pašam patīk. Atnāk ciemos pie viņa Kārlis [Auškāps - nē! Cits.] un pasaka, ka viņam smuka glezna un, ka to vajagot ielikt rāmītī tas ir - koka ietvarā, lai būtu, kā jau īsta glezna. Cilvēks paklausa Kārlim un voulā - vēl viens gleznotājs ir dzimis.
Tāpat arī ar dzejoļiem, stāstiem, pasakām un stiliem u.c. . Viss tas no sākuma ir nekas, tad kāds tam piešķir nosaukumu, nosauc par mākslu un tā rodas māksla. Ja Rokpelnis pasaka, ka sūds ir dzeja tad tā ir dzeja nevis sūds. Ja Šeila pasaka, ka tas ir stilīgs tērps nevis lupatas - tad tas ir stilīgs tērps un nevis - lupatas.
Katrīna [Vai Kristīne] Neiburga arī teica ko līdzīgu, ka viņa kaut ko uzraksta un tad kāds to nosauc par mākslu, lai gan viņa rakstīja par savām izjūtām nevis sacerēja mākslu. Jap, tā viņš ir. Un es pašlaik neveiksmīgi kopēju kāda rakstīšanas stilu ja, kas.