Viss ir tik pat labi kā agrāk pat vēl labāk. Es beidzot kaut nedaudz esmu sapratis pats sevi un tas ir daudz ņemot vērā to, ka man tas nebija izdevies 18 gadus. Es jūtu, ka arī pēdējā laikā varu sacerēt dzeju par jeb ko, protams vērtība tuva nullei, taču vienalga arī tā ir prasme ar kuru lepoties. It sevišķi ja nekas cits ar ko lepoties nav ... un tieši šajā brīdī es palieku sērīgs. Nē, es neraudu, īsti vīri neraud :D Taču atskatoties uz savu dzīvi un redzot neko. Paliek tā dīvaini. Cik es sveru uz pasaules svariem? Nekas daudz nesanāk... Priekš kam tad es esmu dzīvojis 19 gadus ar pusi neiegūstot un pats neradot / nesasniedzot kaut ko. Zinu, ka vajag priecāties par katru doto brīdi un, ka pasaule ir skaista un, ka gausties nav vērts... es to zinu vienkārši perfekti, tikai nez kāpēc prāts tomēr neklausa un čīkst cik patiesībā viss sanācis stulbi. Vēl gribēju pateikt, ka ilgojos. Ilgojos pēc jaunām vēsmām kuras veldzē ne tikai uz vienu dienu, bet uz nedēļu, divām, vai mēnesi, vai uz gadu. Tas man pašlaik pietrūkst. Pietrūkst tik daudz, lai gan ko es te gaužos ja Āfrikā cilvēki badu cieš. Cik jēli un banāli pateicu, pat pašam riebj, tāpat zināms, ka katrs cilvēks ir tāds mazs egoistiņš, kurš vienmēr domā, kaut vai zemapziņā - man, man, man ... Vajag kaut ko pozitīvu arī, savādāk tiešām varu sevi aizvest purvā kurā nesen pabiju un to nu es pavisam nevēlos.

Šodien izlasīju interviju ar Imantu Daksi. Ja interesē tad atrodama žurnālā "Santa", jūnija numurā. Tāds interesants cilvēks likās un mazliet tuvs, vismaz par to autsaiderismu runājot pats citreiz jūtos tā... Man ir ejami citi ceļi nekā varbūt prasītos. Tikai nez kāpēc vilcinos un baidos... pieļauju ja tikšu no tā vaļā tad varbūt jutīšos laimīgs. Man ar 40% laimes nepietiek. Es jau cenšos būt laimīgs un par 40% esmu katru dienu, taču man vajag vairāk, bet vairāk neļauj apstākļi, kuri mani tur, nelaiž vaļā... Un atkal es aizplūstu prom no pozitīvā. Cik es pats sev citreiz liekos nožēlojams naivi cerot, ka varbūt man ir vajadzīga meitene [nu tāda mūžam mīļa,laba], bet patiesībā man nevajag. Man patīk visas un neviena, bet savu sirdi tā līdz galam es vairs nespēju piesiet ne pie vienas. Es esmu mēginājis, bet kaut kā nesanāk, pat ja ļoti cenšos. Es varu iemīlēt uz mirkli, varu arī piespiest sevi ticēt, cerēt, gribēt, taču es jūtu, ka es neesmu gatavs nekam tuvam ar nevienu. Un es nerunāju par miesiskajām baudām. Bet gan par uzticēšanos visaugstākajā līmenī... Es tagad jūtos tik ievainojams, bīstams un reizē viegli plīstošs kā neesmu juties jau mēnešiem ilgi. Tik nevaru saprast, kas par vainu. Ai, nē īstenībā zinu gan, kas par vainu, taču neteikšu, tā jau es te esmu uz delnas. Labi, ka šo neredzēs daudz man pazīstamu cilvēku, tāpat jau ar saviem dzejoļiem divus gados ļāvu sevi lasīt kā atvērtu grāmatu reizē sevi morāli varojot tādā veidā. Pretpolistiskais mērglis lūk, kas es esmu, bet labs mērglis, tiešām labsirdīgs. ...