Kaut kāds springtime sadness uznācis. Laikam tāpēc, ka atkal sēžu lidostā. Laikam tāpēc, ka darbā mani gaida visādi epasti un zvani. Laikam tāpēc, ka negribas prom. Ļoti negribas, taču mājas vairs nav mājas.
Aaaak, draudziņi, ja jūs zinātu, cik ļoti man negribas vērt vaļā to sasssodīto outlook un izlasīt, ka mani gaida kārtējie zvani uz Vāciju, Krieviju, Izraēlu, [insert some obscure country with annoying people]. Gribu būt maza meitene un sēdēt mašīnā, un braukt. Braukt tur, kur ir vakara migla, kur zied ievas, kur ir skaistākie saulrieti, kur uz ceļa neviena nav, tikai dažreiz redzama kāda veca babeņa, kura ravē dārzu. Bet dzīve nav tik vienkārša, nekas nav vienkāršs.