Baigi, baigi negribas rīt uz darbu. Es sapratu vienu: ja es gribu kļūt par izmeklētāju, man ir jāpierod pie šī pastāvīgā stresa, jāsakož zobi un jāuzaudzē bieza āda, kā arī jāņem virsstundas. Visu. laiku. jāņem. virsstundas.
Holy crap. Es tagad saprotu, kāpēc mans priekšnieks diennaktī guļ vidēji piecas stundas, nekad vairāk par sešām.

Vēl es uzzināju, ka draudziņa draugam nodega viņa bārs, un pats trakākais, ka ne paša vainas dēļ. Ēka bija liela, daļa bija arī kaut kāds sporta klubs, tieši tur kaut kas notika ar vadiem, un bizness, kuru viņš uzsāka vien gadu atpakaļ, ir tu-tū.
Tā teikt, pastāsti Dievam par saviem plāniem, nu, un turpinājumu mēs visi zinām...