kaķīts mans
Kopš esmu kopā ar savu draudziņu, man šausmīgi gribas sunīti (man nekad nav gribējies sunīti un es vispār dzīvnieciņu dēļ nečurāju no prieka), un katru reizi, kad ieraugu kādu suni uz ielas, iesaucos aptuveni šādi: "Sunīīīīītis, AWWWWWW ♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥!!!!" (jā, es zinu..)
Draudziņš toties grib kaķīti, nu, un pret kaķīšiem man arī nav nekādu iebildumu, es pat pilnai laimei gribētu sunīti un kaķīti, sunīti labradoru un kaķīti tādu pelnu rudā krāsā (ļoti smuki, starp citu). Tad nu mēs vienu dienu pastaigājāmies parciņā un domājām mūsu nākotnes kaķītim vārdu (jā, es zinu...). Lūku Skaivolkeru viņš aizliedza, un es, savukārt, negribēju ne murīšus, ne timijus (viņam bija divi Timiji - srsly, tas ir vārds 5gadīgam zēnam, nevis kaķim) un nekādā gadījumā čārlijus (wtf?!). Pēc tam mēs strīdējāmies par Obamu un Čaku Norisu, bet galarezulātā atradām īsto vārdu, kuru es jums neteikšu, jo man bail, ka nospers. Labāk turpiniet saukt savus mincīšus produktu vārdā - manā cibā ir gan dārzeņi, gan augļi, gan piena produkti, bet feisbuku apsēdušas "zivis" (kas īstenībā ir awesome).