esmu viegli aizkustināma un filmās daudz raudu, jā.
lai cik arī muļķīgi neliktos, pirmās reizes skatoties armageddon - vietā, kur līva tailere ar video palīdzību atvadās no tēva - brūsa villisa -, un kur viņš nospiež pogu, lai uzspridzinātu meteorītu. (tur pavisam noteikti ir paredzēts raudāt, nu tad arī to daru, hehe)
artificial intelligence, the painted veil un pay it forward- pašas beigas, kur, šķiet, noraudājos visu titru garumā.
atonement - no sākuma turējos un spītīgi neraudāju, bet pašās beigās, kur uzzinām, ka viņi abi miruši tā arī neredzoties, bet parāda kadrus ar nākotni, kura varēja būt.
eternal sunshine of the spotless mind mani parasti saraudina ar to, cik tas viss ir mīlīgi, un the lord of the rings ar mūzikas un vizuālo kadru skaistumu kopā. pēdējā iemesla dēļ dažbrīd velk uz asarām skatoties heima, jo tas ir tik sasodīti skaisti.
moulin rouge jā, jā, jā. gan romaņķika, gan traģēdija, gan vizuāli muzikāls skaistums.
kad biju mazāka, raudāju arī iekš gladiator un titanic. tur, kur bija paredzēts raudāt:D
tiesa, īsti par raudāšanu neskaitu to, kas notika passion of the christ laikā un pēc united 93 noskatīšanās, jo īsti neraudāju, bet pār vaigiem neapturami plūda asaras, ko pamanīju tikai tad, kad sāka pilēt no zoda.

un pavisam noteikti ir vēl, tikai tur nekādā gadījumā nav the notebook, kas parasti visiem liek raudāt. šķiet, to es kompensēju ar veselu lērumu citu filmu.