sen neesmu likusi iekšā pleilistes
autolux - turnstile blues (UNKLE surrender session # 4). man nepatīk oriģināls, bet unkle visu spēj padarīt skaistu. gabals nav svaigs, garš, tāda mērenā ātruma elektronika. klausīties sabiedriskajā transportā.

aroah - finally (if only i'd known). es pat nezinu, kas viņa ir - spāniete/amerikāniete. pārsvarā man labāk patīk viņas spāniskās dziesmas, it sevišķi no albuma "no podemos ser amigos". tāds mierīgais indie, skumjām pirmā kursa studentēm.

salyu - landmark. japāņu indie/shoegaze dziedātāja. man praktiski nekas nepatīk no japāņu mūzikas ( ar dažiem būtiskiem izņēmumiem - boris vai japāņu elektronikas mākslinieki), jo visas šitās utada hikaru un hamasaki ayumi like totally freak me out ar savu čīzīgo j-popu, kamēr puiši spēlē (atklāti teikšu) gejiskās visual key grupās. īsāk sakot, šī dāma ir patīkams izņēmums.

ellen allien & apparat - turbo dreams. nu, kas viņus nezina( tikai tie, kuri neklausās minimal). ja nu kāds nav dzirdējis, noklausieties; man, piemēram, rauj jumtu vēl joprojām.

friendly fires - paris. vēl viens indie izstrādājums, bet kaut kas tajā mūzikā mani pievelk. klips, starp citu simpātisks.