Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

21. Mar 2009

20:01

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Tā ir sanācis, ka pēdējos gadus pāris reizes gadā sanāk piedalīties etnogrāfiskas ievirzes pasākumos, vairāk gan pasažiera lomā, bet faktu tas neatceļ. Runāt par sistemātiskām zināšanām būtu smieklīgi, bet šāda tāda nojausma man ir izveidojusies, līdzīgi kā stikliņi kaleidoskopā veido ornamentu. Pēc Lieldienu jeb precīzāk, pavasara saulgriežu sagaidīšanas beidzot nofiksējās attieksme pret visādu grālu meklēšanu un iesaistītajiem.

Ja sasummē sastāvdaļas, tad visdrīzāk jebkuras tautas folkorā un tradīcijās ir ļoti bagātīgs materiāls, arī iracionālo ieskaitot. Tieši par pēdējo gribētos pakomentēt. Kamēr latvju dēli un meitas klejo pa Indijas un Tibetas kalniem, apskaidrību meklējot, man rodas jautājums - vai vietējās iespējas viņi ir apskatījuši un papētījuši? Nu, es saprotu, ka Indija - tas ir moderni kopš britu invāzijas. Kā zeme tā varbūt nav nemaz tik slikta, ja brauc uz turieni vēsākos peridos un ir skaidrs ka tas ir turisma brauciens vai pat ceļojums. Var dzīvot ašramos, veicot staigājoša maciņa (tā indieši mēdz dēvēt ārzemniekus) funkcijas, tas jebkurā gadījumā veselīgāk nekā tupēt Rīgas kefejužņikos. Tikai - vai ir būtiska atšķirība no vientulības nedēļas Latgales mežos, ja neskaita eksotiku?

Var teikt - Indija tomēr ir uh! civilizācijas šūpulis (visas Indras taču zin par sava vārda izcelsmi) un apskaidrība ir meklējama tikai tur, nošķirtība un rimtā mierā. Uz to man ir atbilde - ne velti katrā pasaules stūrītī ir savs klimats un savi apstākļi. Mehāniski pielietojot svešas paražas, var izskatīties tikpat smieklīgi kā vietējie krišnaīti, kuri ziemā staigā tropiskās zemes apģērbos, neheroiski papildinot tos ar dūnu jakām un vatelīna mētelīšiem. Jābūt konsekventiem, biedrīši. Vai vietējie jogi, kuri sieviešu žurnālos atreferē Indijas apstākļiem piemērotas prakses (pieminēšu tikai celšanos 5os no rīta). Latvijā taču pat mantras ir - "riti riti Saulīte", "spīguļo Saulīte" ir tas, pēc kā brauc apskaidrības meklētāji. Padziediet pārdesmit minūtes un pēdējās šaubas vienkārši izzūd.

Nu tas ir tā vispārīgos vilcienos, es nepieskaros dzīvesveidam, kuru senči bija izkopuši ne sliktāk par indiešiem (augstāko kastu, precizēšu). Bet tā jau ir sena lieta - labi tur, kur mūs nav, vai ne?

(3 raksta | ir doma)

Comments:

From:[info]chaika
Date:21. Marts 2009 - 23:02
(Link)
visam savs labumiņš
(Reply to this)
[User Picture]
From:[info]kautskis
Date:22. Marts 2009 - 08:48
(Link)
Vistīrākā taisnība.

Man domāt, ka šai parādībai saknes meklējamas tajā pašā domāšanas veidā, kas mudina latviešus apgalvot "Ai, to tak latviski nemaz nevar pateikt", "Šitajā pīļu dīķī tak tāpat neko jēdzīgu nevar izdarīt" un, protams, klasisko "Man kauns, ka esmu latvietis". Es to skaidroju ar 50 gadus ilgu sistēmātisku nācionālās pašapziņas apkaŗošanu un tikpat ilgi un cītīgi koptu provinciālo domāšanu — mēs gan esam draudzīgā republika, bet tās tiešām krutās lietas notiek Maskavā, un mums jābūt tik priecīgiem, ka Maskava mūs ņēmusi savā apgādībā. Apskatieties uz mūsdienu jaunajiem eirofīliem — viņiem tak tikai sarkanu kaklautiņu apsiet un "Eiropa" nomainīt pret "Maskava". Pat saukļi tie paši — draudzība, vienlīdzība, kopība etc.
(Reply to this)
[User Picture]
From:[info]veed_logs
Date:23. Marts 2009 - 11:46
(Link)
Taisnība. Labi tur, kur mūsu nav.
Kad biju sīkāks un gāju skolā, mums bija tāds priekšmets kā folklora. Tas pat bija astoņdesmito gadu pašā nogalē. Mūsdienās kaut ko tādu laikam būtu grūti iedomāties. Diemžēl.
(Reply to this)