13:19
Sastopoties ar attieksmi "mums te polonijs, davai sataisiet lai būtu jo mēs paši iedziļināties negribam" atnāca vaļā rīkle un pateicu, ko domāju. Tvaiks noiet, bet laikam ne viss, jo pēc brīža rimi uztaisu skandālu par to, ka cena pie kases atšķiras no cenas plauktā. Domājos esam baigi slīpētais un nofočēju plauktu ar cenu, pēc tam, loģiski, tante sarkanajā šircē to nomaina, kā jau paredzēju, un saka "nu redziet, izlikās, nebija tādas cenas". PTAC mani atsēdina ar "fotogrāfija nav pierādījums, jo to var uzņemt citā dienā". Bet principa pēc iesniegumu varot uzrakstīt.
Droši vien tante šircē atnāca mājā un uzbrēca pusaudzim "kādas tev atkal atzīmes, ko tu vispār domā!", pusaudzis, iespējams, izgāja pagalmā un atņēma telefonu pirmziemniekam, kur savukārt neapzinātā atriebībā salauzīs mazā brāļa vai māsas plastmasas rotaļlietu un tas rūgti raudās, histērijā sitoties pret vecāku krūtīm un tie rīt aizies uz darbu un iegruzīsies, un atkal kādam uzbrēks vai ko nur tur izdarīs. Un tā pa riņķi, pa riņķi vien.
Ikreiz, atgriežoties no ārzemēm, prātā nāk, ka ne jau Baltijas drūmais klimats ir pie vainas, ka nekādi spa nemaina akmens lūpas, pelnu acis. Tas ir iezīsts ar pienu bērnībā, apēsts ar bērnības našķiem. Tak Anglijā debesis tikpat nomākušās un līņā ne mazāk - bet sejas šiem citas, nu ir citas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}