tikai vakar atklāju, ka burkānu diēta ir varen laba - gandrīz jau tā kā tādai modelītei. bet nu tiešām! ja vakar es apēdu vienu, tad šorīt jau divus, un uz rītrītu es plānoju devu palielināt līdz trim. un šokolāde šorīt mani vairs nemaz tik ļoti neinteresē. arī kafija. kādas tik metamorfozes nenotiek ar cilvēku vienas (jāsaka gan - ne tik nevainīgas) dumības lēkmes laikā.

bet no maratonskrējiena tāpat nepaglābties. vienā zigzagā starp universitāti un visādiem kantoriem. un vēl pa vidam jāsatiek prof., kurš man vada to tršdienas konferences darbu (jo es viņu nemazam tā arī neesmu īsti saticis tās konferences sakarā). nez kādēļ, dzīvojot centrā (vēl joprojām cīnos ar pilsētas tremes lēkmēm), tas viss liekas tik šausmīgi daudz! un, iekš googlism.com ierakstot vārdu rīga, acīs ātri vien iedurās pārgalvīgs paziņojums, ka `rīga ir gatava`. nu, ko tad es tur vairs daudz varu iefiltrēties... pie jūras dzīve mana, tāds liktens man ir lemts/šo jūru un šo zemi neviens man neatņems... starp citu, tā runā, ka, tikko kā es biju ticis ārā no mammas vēdera, šitamā dziesma bija pirmā mūzika, ko izdzirdēju:)