vislabākais, ko darīt aukstā un sniega pilnā svētdienā, ir doties meža virzienā ar kocenēm pie kājām. sākumā gan liekas, ka tālāk par tenisa laukumiem nejaudāšu, nu, maksimums, līdz torņkalnam vai pirmajai kāpai. viens klamburs pie kam tāds vaļīgs, un vispār labā kāja šķība un zābaks spiež uz asinsvadiem. šitā sodīdamies nemanot tieku līdz izcirtumam un tad jau atpakaļceļa vairs nav. lielā kalngales kāpa, ievu grava un pūka priedes — manas mīļākās vietas ziemas versijā.

bērnībā uz mežu ar slēpēm devos gandrīz katru dienu, jo sniega netrūka. tagad kas dīvains ir noticis ar zināmajiem pauguriem — tie ir it kā palielināti un vienlaicīgi arī samazināti — koki paaugušies, bet nogāzes liekas mazākas. vecās slēpju trases vairs nav tik noteiktas — cilvēki tagad slēpo kur deguns rāda, viss mežs izvagots krustām šķērsām, spēj tik izsekot, kurp katras rises ved. aizraujos tām sekojot un gandrīz nepagūstu no meža izkļūt līdz jūrai pirms metas tumšs.

bet tur...

pie jūras nav nevienas dzīvas dvēseles, un pati jūra liekas palēnināta, it kā atpūsdamās, kamēr neviens neskatās. un debeis tik zemu, ka, ikreiz ieelpojot, mākoņi šķiet pasniedzamies degunam pretim. man vienalga, vai kāds dzird vai nē, es jūrai nodziedu tādu kā sveicienu sibīrijas šamaņu rīkles skaņās — jo jūra nemaz nav apvainojusies, ka jau divas nedēļas tepat blakus esmu, un neesmu to apciemojis.

personiskas atziņas mēdz būt banālas, vai ne? no viļņiem un mākoņiem ir tik daudz ko mācīties.