vispār šeit esmu kā no laivas izsviests — nevaru sev atbildēt, kur man ir māju sajūta, un kas tā vispār ir. un kaut kur, protams, netīšām, esmu nedaudz pazaudējies. katru nakti sapņoju fantastiskus sapņus, bet dienas paiet tā arī nesākušās. iespējams, tas ir tikai no tā, ka kārtīgi neizguļos, bet varbūt mani salūzis kas vairāk par miega mehānismu. nevilšus jūtos par prāviem trīsdesmit vecāks — labprāt vakariem vien sēdētu, klausīdamies interesantu cilvēku sarunās, ko piebilstu un papildinātu, pilnībā izvairoties no sava viedokļa paušanas, nepārtraukti smaidītu un radītu mierīgu un klusu atmosfēru sev apkārt.

taču labā ziņa ir tā, ka šovakar ir pārgājis rezignētais kašķīgums, kas mani mocīja, kopš šeit ierados pirms nedēļas. kaut kā ar sirdi pietuvinājos citu cilvēku, radu, draugu īstenībām, ja jūs sarpotat, ko ar to gribu teikt. ne jau nu es tā uzreiz kļuvu par sabiedrības dvēseli, taču sēdēt un klusēt kļuva nesalīdzināmi interesantāk.