sākas karš — pilsētai uzbrūk zelta lidmašīnas un lidojošie šķīvīši, kas izplata gāzi, no kā visi kļūst neredzami. lidmašīnas un — jo īpaši — lidojošie šķīvīši ir dikti karsti: jebkas, kam tie pieskaras, sakūst un atrullējas kā caurauguši šķiņķīši uz pannas. tibetas mūki sadomā situāciju glābt un no visādiem sīkumiem uzbūvē savu kosmosa kuģi, no vienas vietas nokarinātu ar sarkaniem karodziņiem. uz zelta būtņu planētas viss, protams, ir veidots no zelta zvīņām; tibetas mūku pārrunas tur, diemžēl, ir neveiksmīgas. nolaižoties atpakaļ uz zemes, ir pagājuši daudzi gadi, un viss šeit pārvērties par tādām kā stalažām, no kurām zeme īstenībā sastāv (augsne, kalni okeāni utt. ir tikai pati virskārtiņa); ar līganiem palēcieniem mēs lecam zemāk un zemāk, un baidīties jau nav no kā.