tfu-tu vells, to istabu, uz ko es ļoti cerēju kroicķelnē, nedabūju, jo puisieši, redz, pēc ilgām pārdomām izdomājuši, ka tomēr labāk gribot dzīvot ar meitieti. līdzsvaram, ibio. divus mēnešus, johaidī.

nākamais, uz ko, lūdzu, visi turiet īkšķus, ir istaba uz paralēlas ielas pašai labākajai kreuzbergas ielai, visu vasaru, liela istaba ar balkonu, kopā ar trim bio-frīkiem veģetāriešiem gender-benderiem. kaut nu izdotos, kaut nu izdotos, kaut nu izdotos!

bet varbūt bija arī jēga divas dienas paņemt brīvas no tā nepārtrauktā dzīvokļa jautājuma - kopā ar nūdistiem, puslikām omēm, daudzbērnu ģimenēm un pankiem pasauļoties tīrgartenā, neko nedarīt un nomierināties, uzsūkt pilsētu sevī. kā reizi, nomierinošo līdzekļu devu jau esmu samazinājis uz pusi.

mīnusi pagaidām ir tādi, ka nevaru atrast kediņas (esmu izvēlīgāks pr anglijas karalieni), un atskārta, ka diemžēl gardie ēdieni no somāliešu ieskrietuves NIL manai māgai neiet pie sirds (lai arī kur viņai tā sirds nebūtu). vai nu mērces vainīgas, vai eļļā ceptie tofu, nez. toties marokāņu ēstuves tažīnēs gatavoto kuskusu ar dārzeņiem es vienkārši mīlu par visiem trim eiro, ko tas maksā, un lavašu par brīvu. vēl viens neliels mīnuss ir mana wunderschones Fahrrad cietais beņķis, ko sāku izjust jau pārāk sāpīgi. bet, nu, tas - īsumā - ir arī viss.