es nepanesu griestu lampas, ja nu vienīgi ar retiem izņēmumiem. man nepieciešams konkrēts, taču klusināts apgaismojums - jo diskrētāks jo labāk. vislabprātāk es atstāju kādā telpas punktā burku vai kolbu ar vāju, dzeltenīgu gaismu plūdinošu diožu virteni un pārējai istabai ļauju nirt tumsā, pa kuru man tik ļoti patīk pārvietoties arī pašam.

tā atstāj tik daudz brīvas vietas iztēlei un vai mudina pārvākties uz savu domu pasauli, ļaujot tai aizvietot gaisa spiedienu, temperatūru un mitrumu, kas pēdējie vēl liek par sevi manīt, kad mušas un putekļu pikuči - mana dzīvokļa dienas gaišā laika pavēlnieki - devušies pie miera.

(tumsā vienreiz es esmu pa īstam kopā ar sevi un saviem izdomātajiem draugiem)