Ai nu lai:)
Es vispār gandrīz nekad neeju prom no kāda koncerta vai izrādes. Pat, ja man ļoti ļoti nepatīk. Jo principa pēc gribu noskatīties līdz galam, un cerība nepamet - ja nu beigās tomēr vēl viss kaut kā savelkas kopā? Bet no atklāšanas aizgāju. Jo man bija neizturami, neciešami garlaicīgi. Nu neizturami. Un es pēkšņi vairs nesapratu, kāpēc tur sēžu.
Mājās ejot, puika vēl palūdza, lai nopērk šim paēst. Apsēdāmies kaut kādā teltī, tur es vēl bļeģus un nahujus saklausījos no visai jau iereibušas publikas tik agram laikam (nezinu, kas tur līdz noslēgumam notika). Tad gājām uz tramvaja pieturu un, jāteic, nebijām vientuļi. Cilvēku, kuru tik ātri gāja prom, bija ļoti daudz. Nu, varbūt viņiem visiem kādi pēdējie vilcieni, vai kas. Nezinu.