pasaules prātam neaptveramo skumju sajūta sakrājas kā pornogrāfija datora cietajā diskā, ko vienā brīdī sīki sasmalcināt un pārvērst ķītrās un dievišķās nullīšu virtenēs.

un kā katalizators šiem kāmiskajiem uzrkājumiem kalpo mana psihotiskā mentālā konstrukcija, kurā nez kā kopā sagadījies autisms, nekontrolējama trauksme un milzīga kāre būt uzmanības centrā, un attiecīgi likumsakarīga visādu emocionālo margināliju kompensēšana, našķējoties no, tā sacīt, viegli aizsniedzamiem plauktiem. citiem vārdiem, baudas. pēc kurām nāk lomkas, kā jau pēc jebkuras narkozes, no kuras mostoties, tik šausmīgi gribās raudāt - ar to atšķirību, ka es vēlos nevis aizmirsties, bet ļaut sev sajusties labi, par ko esmu drošs, ka tas man nepienākas, ka mana programma šeit, uz šīs planētas, ir ciest.

ļoti iespējams, mana pasaule, kādu to pazīstu, kļūs labāka nevis tad, kad nevienu nekad vairs nespīdzinās un dzīvu nesadedzinās, bet tad, kad pārstāšu ciest es pats.