vai ziniet, man īstenībā pietrūkst tādas pilsoniskas drošības sajūtas, pārliecības, ka būs labi, vai, ka īstenībā jau viss ir labi. ka, piemēram, tuvākajos divos gados tās četrdesmit tūkstoš ģiemenes latvijā nenobankrotēs, ka zemeslodes poli nemaz ar neizkusīs, un ka cilvēki vispābā nav tik ļauni, un nemaz nemoka dzīvniekus (nu, tur, nemet kaķēnus ārā no braucošas mašīnas, cerībā, ka kāda no nākamajām tos sabrauks), un - koļ pošla takaja pjanka - sievietes čadā masveidā neizvaro un dzīvas nesadedzina, un bērnus verdzībā nepārdod.

man brīžiem visu cilvēku ir tik šausmīgi žēl, ka es varētu skaļā balsī kliegt - jel, kāpēc jūs vispār piedzimāt, da nafig jums visu šito neīsto un ļauno, no nākotnes jūs vispār neko nesagaidīsiet, un, ja arī jūs domājat, ka jums iet labi, tad esiet četrdesmittūkstoškārt par to pateicīgi, jo jums pilnīgi noteikti iet labāk, nekā lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju, un vislabāk būs, ja jūs par to jutīsieties vainīgi.

un visā šajā kontekstā es nepārtraukti mocos šausmīgos pašpārmetumos par katru brīdi, ko esmu labi pavadījis, kā vietā es būtu varējis pakrāt punktus savā de kontā, bet es tos puntus pēdējā laikā nekrāju vispār, jo cilvēkus es, šķiet, vairs nespēju mīlēt, bet tikai sajust to ciešanas, un tas, protams, ir kā jauna pakulu deva manai virsmojošajai vainas apziņai. un tā visa rezultātā es gribu tikt prom no sabrauktajiem kaķēniem un sadzedzinātajām sievietēm, no visām tām pasaules šausmīgajām šausmām, kas visas ir kā viens grandiozs pārmetums, ka es ar ikkatru elpas vilcienu nedaru pasauli labāku, un palīst zem segas un līst ārā tikai tad, ja mani aicinās kāds, ko es varētu mīlēt līdz mūža galam.