ir tā: ja bēthovena septīto spēlē berlīnes filharmoniķi, tad ludvigs atnāk, apsēžas parterā, kādā brīvā vietā, un klausās un izdzīvo to pašu, ko tad, kad, būdams jau kurls, simfoniju pierakstīja. tikai visi ir tik aizrauti no izpildījuma, ka viņu nepamana. un tad, kad uzreiz pēc pēdējās takts cilvēki kliegdami lec kājās un skaļi sit plaukstas, viņš izmanto izdevību un nozūd kaut kur gar gaismotāju skapi.
pirms šīs dienas es skaidri zināju, ka bēthovenu tāpat kā mocartu un haidnu es nesaprotu..., ka man nepatīk tā mūzika, kuras krāsas man likās viennozīmīgas un stāstījums pārāk tiešs. bet šovakar bēhovena septīto spēlēja ļaudis, kas pa īstam mīl mūziku, mīl savus instrumentus un mīl bēthovenu. un man blakus bija viena brīva vieta...
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: