saturīgi pavadīta nakts ar agnesi krivadi
vilcienu sāku gaidīt brasas stacijā, un ilgi tas nenāca, līdz atnāca tikai viena lokomotīve, bet man nebija izvēles, bija jālec virsū un jābrauc, jo citādāk es visu nokavētu. bet netālu vien no brasas stacijas, sliedes sadalījās, un mēs aizbraucām pa kādu citu ceļu, un tad arī tikai es pamanīju, ka šoferis ir k, mans draugs no ārzemēm. skaidrs, ka man bija jākļūst par gidu un jāierāda dzelzceļa tīkla labākās puses, un es rādīju ar. braucām mēs pa pilnīgi neiespējamām sliedēm, kas brīžiem gāja zem ūdens, brīžiem zem zemes, brīžiem vertikāli, brīžam mēs sarukām tik mazi, ka sūnas mums likās kā sekvojas, bet brīžam es skatījos no augšas un tīrīju aizputināto sliežu ceļu, kas vairāk īstenībā izskatījās pēc ķirzaku pēdiņām smiltīs. un tā mēs nonācām galā, uzbraukuši kāpā vai, es pat teiktu, klintī, jūras malā, šausmīgi skaistā vietā. aiz mana mulsuma par šādu iznākumu, nomainījās sižets, un nez no kurienes uzradās slavenā dzejniece agnese krivade, kas vai smaka no dusmām, ka mēs esam uzlauzuši viņas slēptās pēdas un slēptās sliedes, ka esam nobraukuši līdz viņas slepenajai vietai, tai vietai, no kuras nāk visi viņas dzejoļi. tad, loģiski, iestājās tāds drusku neveikls klusums, līdz mans draugs k no ārzemēm paraustīja plecus un, pavēries apkārt, nopūtās: "patiešām skaista vieta".