nupat saņēmu īsziņu gay.lv: Chiv! Piedāvāju filmēties šausmu filmā! Gribi?

un šajā sakarā atcerējos, ka jau sen gribēju uzrakstīt par to, cik ļoti mani pārsteidz cilvēki, visi cilvēki, gan apkārtējie, gan tālākie, i draugi, i visi visi. tādās sīkās ikdienas situācijās mēs esam tik ļoti smieklīgi, un tik uzjautrinoši mēs definējam to, kas mums patīk (piemēram, mājdzīvnieku fetišs komplektā ar abstrakto mākslu), liekas skaists (ak, krāšņie mietpilsoņu interjeri) un garšīgs (cīsiņi!!!), mūsu paradumi (kakāt tikai un vienīgi keramikas traukos) un ieradumi (dažnedzādākie ikdienas eifēmismi!), tehnoloģijas (nekad tā pa īstam neesmu sapratis walkmanus) un tradīcijas (nocirst un "izpušķot" skujkokus!?)...

nē, saprotiet mani pareizi, šī nav tāda tīksmināšanās par savām novērotāja spējām (jo tādu nav) vai pusaudziska emocionāla krīze (ja gadījumā tomēr ir, tad ieilgusi), jo es teju vienmēr esmu juties ne kā cilvēks, kā skatītājs no malas. un jo augu vecāks, jo šī sajūta pastiprinās, taču - paradoksāli - es līdz ar to jūtos aizvien vairāk es, un jo stabilāks esmu, jo uz tālāku malu atļaujos aizceļot, un jo tālaka mala, jo smieklīgāk nudien.

vai varbūt vainīgs kārtējais rudens, kas vienmēr - kā likums - manā dzīvē ievieš pārmaiņas? pēc atgriešanās no ķīnas piedzīvojuma (dziļākajā šī vārda nozīmē), pie manis viena pēc otras atgriežas noskaņas un sjaūtas no pagātnes pirms trim četriem un sešiem un desmit gadiem, it kā viņas, man sākot slimot, būtu k-kur pazudušas, pagājušas malā un it kā ļāvušas man izpriecāties pa vispārējās garīgās un ķermeniskās veselības marginālijām, un tagad drūzmējas ap mani, sak, ir laiks, mēs gribam atpakaļ. un viss šis process, lai arī liek man justies īstākam un noteiktākam un tuvāk sev pašam, tomēr liek arī nedaudz vilties par it kā (protams, "it kā") nelietderīgi izšķiestu laiku - es asāk pamanu, ka mani vienaudži k-ko prot labāk, zina vairāk un dara vairāk. un es esmu apņēmības pilns visu atgūt, arī par spīti tam, ka vēl joprojām zvārojos k-kur patālu no labas jušanās un skaidra prāta, bet - kas man liek sev noticēt - ir ļoti pārliecināta ticība, ka tie visi ir dzīves sīkumi, un mans gars ir veselāks par veselu, un ķermenis gan jau pielāgosies, - ar laiku.

jā, un uz īsziņu, protams, atbildēju, ka gribu filmēties šausmu filmā :))