es nezināju, ka tādas situācijas notiek arī ar mani, jo vēl nekad man nebija dota tik šarmanta iespēja parādīt sevi no labākās puses, kad tas bija nepieciešams skaudības vai škrobes radīšanai otrā cilvēkā. jēziņ, kā es dejoju, kā es tusēju ar krutākajiem ciema džekiem, kā es viņam skatījos acīs, un kādu seju es taisīju, kad viņš beidzot sadūšojās pienākt klāt, bet to vien spēja kā mēmi paspiest roku. baaaa, cik tas bija saldi. cik ignorants un paršpārliecināts es biju, un cik vienaldzīgs man bija viņš!

un cik ātri man kā ar āmuru pa pieri iesita doma, ka bļāā, man tika dota lieliska iespēja stāvēt sev pāri un nenodot savu alkatību un k-kur dziļumos sēdošo nedzisušo aizvainojumu.

bet then again - cik tad daudz reižu mūžā var tik smalki un ar tādu baudu pakakāt otram dvēselē?