brīnos, ka nu gan man par lielāko daļu mani skarošo parādību un notikumu vairs nav viedokļa. mamma ar šausmām stāsta, kā viņas kaķis apēdis vāveri ar visiem vāverēniem, a man tikai nāk smiekli. un mirstošo otru kaķeni man arī nemaz nav žēl, tāds pats mīļums pret viņu kā agrāk, nekādas nožēlas. no manis bēg visas emocijas, izņemot spēju uzjautrināties.