kaut kādi stresa uzplūdi, starp kuriem tāds smags miers un neliela nostaļģija. kuņģis nedaudz uzdod, nē, pat pārāk, bet tur neko nevar darīt. tie pieci mēneši, kurus ar monamūru būsim šķirti, man liekas tik nereāli, ka es pat nejūtu tādu īpašu šķiršanās sāpi. ļoti labas, bet tomēr parastas dienas mijās ar ļoti labām, bet tomēr parastām naktīm.

(nupat upē sapirkos svilpauniekus un vargānu, bet es tak nemāku neko nospēlēt ne uz viena, ne uz otra, tādēļ bija nu tā jāsarkst un jābālē izvēles un pārdevējas priekšā! meitene ar neizrādījā nekādu entuziasmu mani saprast, bet viss jau beidzās labi)