atcerējos, ka nu jau pirms daudziem gadiem, kad es vēl biju visai maziņš, tiku aizgājis pie omītes, un mēs ēdām saldējumu viņas virtuvē ar logu uz pagalmu bez kokiem, ar suņa ēdambļodām aizdurvē, brūno linoleju uz grīdas un brūnajām tapetēm uz sienām teju līdz pat pašiem četrarpusmetrīgajiem griestiem. saldējums bija pakusis, un līdz ar viņu arī vafele - sapļekusi. es teicu, ka man tieši tāda vafele patīk, sapļekusi. un omīte teica, ka tā arī viņai vislabāk patīk, un parādīja man, kā ar karoti izēst saldējumu, lai pēc tam tiktu pie brūnās lupatiņas, kas nu parasti paliek pāri no vafeles, kad tā sapļekājas. un tādu vārdu mēs lietojām - sapļekājas. un omīte smējās ūsās. viņa vienmār tā smejas, ka es netieku gudrs, vai viņai nāk smiekli vai raudiens, vai varbūt pavisam kas cits.